Svētdien bija Dzelzceļnieku diena. Tie ir svētki Intas Markovas dzimtā, kurā ir dzelzceļa darbinieki trīs paaudzēs.
Svētdien bija Dzelzceļnieku diena. Tie ir svētki Intas Markovas dzimtā, kurā ir dzelzceļa darbinieki trīs paaudzēs. Intas mamma Anna Kupča visu darba mūžu bija pārmijniece un ceha strādniece. Intas dēls Igors Kupčs jau
16 gadus saistījis dzīvi ar dzelzceļu. Viņš ir galvenais konduktors. Pati Inta arī ir saaugusi ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas dzelzceļš”.
“Dzelzceļš ir mana pirmā un vienīgā darbavieta kopš 1970.
gada 8.decembra. Sāku kā pārmijniece. Pabeidzu Dzelzceļa tehnikumu. Sāku strādāt depo. Tad divus gadus nostrādāju dzelzceļa tehniskajā bibliotēkā. Līdz 1993.gadam biju dežurate. Tad uzaicināja strādāt par dzelzceļa stacijas priekšnieka vietnieci. Piekritu. Tur nostrādāju astoņus gadus. Sākās restrukturizācija. Kopš 2001.gada atkal strādāju par stacijas dežuranti. Pārzinu visus darbus, kas ir saistīti ar kustību uz dzelzceļa,” stāsta Inta.
Sāp dzelzceļa nozīmes mazināšanās
Inta atceras to laiku, kad Gulbenē dzelzceļnieka profesija bija starp prestižākajām. Tolaik te bija aptuveni 700 darbinieku. Tagad ir gandrīz septiņas reizes mazāk.
“Kad es sāku strādāt dzelzceļa depo 1970.gadā, tad tur strādāja visos cehos, notika tvaika lokomotīvju remonts. Dzelzceļš – tas ir maiņu darbs. No viena stacijas gala līdz otram visi sliežu ceļi bija aizņemti ar vagoniem. Tur vien bija aptuveni 300 darbinieku. Stacijā bija vairāk nekā 200. Ceļu distancē bija daudz cilvēku. Noteikti kopumā Gulbenē bija aptuveni 700 dzelzceļnieku. 50., 60., 70.gados dzelzceļnieka profesija bija ļoti prestiža. Gulbenē bija dzelzceļa mezgls, no kura pasažieri brauca četros virzienos – uz Pleskavu, Alūksni, Ieriķiem un Pļaviņām. Brauca arī kravas vilcieni. Katru dienu notika vagonu pārkraušana,” atceras Inta. Tolaik licies – dzelzceļš ir tā vieta Gulbenē, kur dzīve pulsē visvairāk, kur ir dinamika. Licies – dzelzceļš diktē pilsētas attīstību. Tagad vairs tā nav.
Glābs privāta uzņemējdarbība
Maz esot ticības, ka dzelzceļš varētu atdzimt un bijušo nozīmību atgūt, būdams valsts monopols. Sevi darbībā un dzīvotspējā ir pierādījusi SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis”. Inta uzskata, ka, privāti organizējot pārvadājumus arī platsliežu dzelzceļā, ir iespējama Pleskavas līnijas atdzimšana.
“Tagad arī kravu vilcieni kursē. Taču… pagaidām nav tādas ticības, ka dzelzceļa nozīme palielināsies. Ja nu kāds privāti sāks organizēt pasažieru un kravas pārvadājumus, piemēram, Pitalovas virzienā… Tad, jā. Taču valdība uz to neparakstīsies. Kaut gan caur šejieni uz Pleskavu ceļš ir uz pusi īsāks nekā caur Rēzekni. Taču tāda ir politika,” prāto Inta.
Priecējot tas, ka pasažieru vilcienu prestižs ir palielinājies. “Daudzi jau dod priekšroku vilcienam, nevis autobusam. Vilcienā ir ērtāk. Ceļš līdz Rīgai vai no galvaspilsētas uz Gulbeni ir četras stundas ilgs. Tas ir tikpat, cik braucot ar autobusu. Turklāt no Rīgas vilciens kursē agrāk un pusdesmitos vakarā jau ir Gulbenē,” stāsta Inta.
Bez ilūzijām par profesiju
“Kad sāku strādāt par dzelzceļnieci, man nebija ilūziju par šo profesiju. Nejutu tās romantisko aicinājumu. Piedzima dēls un vajadzēja sākt pelnīt. Es kopš bērnības visu zināju par dzelzceļu, man nevarēja būt nekādu ilūziju. Pēc tam viss kaut kā iegājās. Es droši vien neesmu no tiem “skraidītājiem”. Man tagad saka: “Ko tu tur sēdi un dežurē? Citur var nopelnīt vairāk!” Jā, var nopelnīt vairāk. Taču dzelzceļu es pazīstu no viena gala līdz otram. Tā patiešām ir piederības sajūta,” saka Inta.
Dzelzceļniekiem agrāk bijušas privilēģijas pasažieru vilcienu izmantošanā, tagad nekādu privilēģiju sen vairs nav. Taču, kā jau valsts iestādē strādājot, te ir stabila alga, tiek maksāti nodokļi, ir apdrošināta dzīvība, ir sava arodbiedrība. “Ir sajūta, ka par tevi domā. Darba apstākļi ir uzlabojušies. Mums ir maiņu darbs, tāpēc stacijā dežurantiem tagad ir gan ledusskapis, gan mirkoviļņu krāsns. Ir cilvēciska attieksme,” saka Inta. Un vēl esot sajūta, ka starp dzelzceļniekiem ir ļoti daudz labu cilvēku. “Esmu optimiste. Nepiekrītu tiem, kas žēlojas, ka dzīve grūta,” uzsver Inta.
Dzelzceļā ir savs tabu
Inta atzīst, ka sieviete starp dzelzceļniekiem – tas tomēr bijis un ir diezgan netipiski. Šī tomēr esot vīriešu nodarbe. Abas ar māti esot ielauzušās vīru vidē un iemantojušas te autoritāti, pierādījušas sev un citiem, ka arī dzelzceļā ir darbi, ko var veikt sievietes.
“Agrāk stacijā dežuranti bija tikai vīrieši. Tagad te dežurē tikai sievietes. Tas ir maiņu darbs. Atbildība. Viegli nav. Taču joprojām tiek uzskatīts, ka lokomotīves mašīnists var būt tikai vīrietis. Sieviete – ne. Galvenais konduktors tāpat, jo kā gan tas izskatītos, ja sieviete stāvētu vagona galā? Arī starp ceļa strādniekiem sieviešu vairs nav. Tas ir tabu. Tā ir vīriešu profesija. Lai gan, protams, ja sieviete ļoti gribētu, viņa varētu veikt šo darbu. Mana māte bija pārmijniece. Viņa bija pirmā mūsu dzelzceļa mezglā, kas saņēma Darba veterāna medaļu. Visu mūžu līdz aiziešanai pensijā viņa bija pārmijniece dzelzceļā un ceha strādniece. Nebija viegls darbs. Mūža pēdējos 12 gadus mamma bija guloša, kopjama. Nu jau ir pagājuši seši gadi, kopš mammītes nav. Viņa mūžībā aizgāja zīmīgā dienā – Bānīša svētkos. Tas bija ļoti sāpīgi,” saka Inta.
Viņa saka, ka savā ziņā strādāt “Latvijas dzelzceļā” šodien ir kļuvis vieglāk. Tomēr tā ir tikai šķietamība. “Agrāk konduktors parasti devās darbā uz 12 stundām, taču tagad “Latvijas dzelzceļa” restrukturizācijas rezultātā viņi vispār aizbrauc uz divām diennaktīm. Mašīnistiem tāpat kā agrāk ir liela darba slodze, stress. Tad vēl vibrācija, atrašanās augstsprieguma magnētiskajā laukā. Tas viss ietekmē, kaut nav izpētīts, kāda tieši ir šī ietekme,” atzīst Inta.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Inta Markova (dzimusi Kupča).
Vecums: 2.decembrī būs 55 gadi.
Dzīvesvieta: Gulbene, visu mūžu gulbeniete.
Kur mācījusies: Gulbenes vidusskola, Dzelzceļa tehnikums.
Mīļie: dēls Igors Kupčs (37 gadi), mazdēls Raimonds (būs 11 gadi).
***
Dzelzceļnieka pamatpazīmes
Atteicies no svētkiem un ir darbā neatkarīgi no tā, vai pārējie svin jauno gadu vai Jāņus.
Nav vajadzīgs modinātājs, lai laikus pamostos un būtu darbā jebkurā diennakts stundā.
Bezbailīgs – gaisma vai tumsa, vētra, lietus vai sniegs.
Spēj saglabāt vēsu prātu jebkurā situācijā.
