Jau pirms kāda laika sāku novērtēt azarta un sacensību gara nozīmi cilvēku ikdienā vai, precīzāk definējot, kā ikdienu ir iespējams pārvērst par svētkiem ar vienkāršu instrumentu – sacensību garu. Cīņa pēc pirmās vietas, cīņa pēc balvas, cīņa pēc barankas…
Arī Ozolkalna pamatskola ir sajutusi azarta garšu. Jau trīs koru karu kārtās savstarpēji sacenšas visu klašu kolektīvi ar visām tām izrietošajām sekām – ir žūrija, ir skatītāju balsojums, ir uzvarētāji un ir izkritušie. Labs pasākums ar labu ideju, labu ieguvumu, labu rezultātu un fenomenālu gaisotni. Mēģināšu visu iepriekšminēto tagad argumentēt. Daudzo labumu skaidrojums: dzied visa skola, dzied visas klases, dzied visi skolēni, arī puiši (bieži tas nav piedzīvojams). Vienīgi trūka skolotāju kora. Tad gan būtu pilns komplekts, būtu godīgi un skaisti. Ja dzied, tad dzied visi! Visi tiešām zina visām dziesmām vārdus (ja atceramies, ka dziedošā tauta, latvieši, zina dziesmām tikai pirmo pantiņu, tad, domāju, ka šis ir lielisks veids kā skolēniem, jauniešiem iemācīt dažāda stila un formu dziesmas pilnā vārdu komplektā). Visi ir gatavojušies, mēģinājuši, veidojuši tērpus un scenogrāfiju. (Tādu masveidīgu piedalīšanos var nodrošināt tikai ar nosacījumu, ka tiks kāda azarta un gandarījuma deva. Bet, kas gan to nodrošina?) Fenomenālā gaisotne, ko spēj radīt dziesmas un mūzikas enerģija.
Saka, ka caur dziesmu var izdziedāt visu negatīvo enerģiju, kas sakrājusies cilvēkā. Šajā pasākumā, šajā skolā, šajā vietā tā arī notika, jo pilnīgi visi dziedāja un visi palaida vējā savu nogurumu, dusmas, negācijas un niknumu, ja tāds bija. Palika tikai dziesma un sacensību gars!
