Gulbenes katoļu baznīcā 16.oktobra vakarā cilvēki nāca klausīties garīgās mūzikas koncertu, kas skanēja par godu 25 gadu jubilejai, kopš Pāvesta Jāņa Pāvila II ievēlēšanas.
Gulbenes katoļu baznīcā 16.oktobra vakarā cilvēki nāca klausīties garīgās mūzikas koncertu, kas skanēja par godu 25 gadu jubilejai, kopš Pāvesta Jāņa Pāvila II ievēlēšanas. Pēc priestera Vjačeslava Bogdanova uzaicinājuma dziedāt uz Gulbeni bija atbraukusi operdziedātāja Juliāna Lapiņa. Pavadījumu uz ērģelēm spēlēja viņas dzīvesbiedrs Ilmārs Lapiņš.
Trīs reizes skanēja veltījums Svētajai Jaunavai Marijai, ko komponējuši trīs dažādi autori. Pavisam bija 12 skaņdarbi. Lai arī klātesošie koncertu klausījās kā dievkalpojumu, tomēr daudzkārt pēc kārtējās dziesmas skanēja aplausi, tā paužot sajūsmu un pateicību.
Juliānas soprāns skanēja tīri un iedvesmojoši. Likās – šī balss izlīdzina rūpju un raižu rievas klausītāju sejās un ļauj izjust Dieva klātbūtnes svētlaimi. Pati dziedātāja koncerta laikā nebija redzama, it kā paužot, ka nevēlas sev pievērstus skatienus. Viņasprāt, klausītājiem jāraugās uz altāri. Pēc koncerta, ieraugot dziedātāju aci pret aci, pārsteidz viņas vienkāršība, nemākslotība, arī kautrīgums un jaunība. Šis dabiskums Juliānā nezuda arī intervijas laikā.
– Vai vēlēšanās dziedāt un ticība Dievam jūsos veidojās vienlaikus?
– Protams, ne. Vispirms bija profesionālas klavierspēles nodarbības. Pēc tam – mugurkaula slimība. Tad radās vēlme dziedāt un piepeši atklājās, ka man patiešām ir dziedamā balss. Taču turpmāk dzīvē bija daudz vilšanos gan karjerā, gan personīgi.
Sapratu, ka dziedātājam ar profesionalitāti vien ir par maz. Ir vajadzīga atklāsme, Dieva palīdzība, lai ar svētību varētu veidoties radošais dzīves ceļš profesionālajā darbībā. Esmu katoļticīga. Darbojos divas draudzēs – Valmierā un Tallinā. Mana aktīvā garīgā dzīve sākās 24 gadu vecumā. No tā brīža ticībā nevados vairs tikai no intuīcijas, bet kopju sevī zināšanas.
– Ciešanas palīdzēja atrast ceļu pie Dieva un veiksmes dzīvē?
– Veiksme? Tas ir par agru teikts. Ciešanas? Tas ir par skaļu sacīts. Cietēja es būtu tad, ja mirtu dziedot uz skatuves. Paldies Dievam, ar mani tā nav. Viss ir kārtībā.
– Arī jūsu vecāki ir radošu profesiju pārstāvji?
– Jā. Mans tēvs ir diriģents, māte – balerīna, brālis arī ir mūziķis, viņa ampluā ir pūšamie instrumenti. Arī mani vecvecāki bija muzikāli cilvēki. Mans vīrs ir diriģents.
– Par balerīnu kā māte nekad negribējāt būt?
– Nē. Es kopš bērnības dziedāju. Cik tālu vien spēju sevi atcerēties kā mazu meiteni, vienmēr es apkārtējos terorizēju ar savu vēlmi dziedāt – skanīgi un skaļi. Taču deviņu gadu vecumā man sākās balss mutācija, kas ilga aptuveni septiņus gadus. Meitenēm tā gadās reti. Es biju šāds izņēmuma gadījums. Tajā laikā es aizmirsu par dziedāšanu. Bija pārliecība, ka neesmu tam radīta. Taču 17 gadu vecumā sāku atkal mēģināt dziedāt. Un tā turpinu jau 11 gadus.
– Klausoties koncertu, likās, ka jūsu balss laužas ārā no baznīcas sienām un līdzīgi putnam ceļas spārnos debesīs arvien augstāk un augstāk. Kāda ir jūsu sajūta dziedot? Gribas lidot vai tieši otrādi – ir sajūta, ka jūs cieši pie sevis tur zeme?
– Dziedot notiek meditācija. Mēs visi reiz gribam atrauties no zemes un pacelties spārnos debesīs. Tā notiek arī ar balsi. Tā ir mana lūgšana. Savu balsi apzinos kā Dieva dāvanu.
Par laimi man ir dāvāta ne tikai balss, bet arī lieliski pedagogi, kas spējuši manu balsi savaldīt, skolot, iespaidot. Kad es dziedu, tas nav vis objektīvs, bet gan subjektīvs process. Kad skan mana balss, es pati to it kā dzirdu no malas. It kā tā nemaz nebūtu es, kas dzied.
– Kur jums vislabāk patīk dziedāt?
– Patiesībā tam nav nozīmes. Visur ir vienādi – publikai un Dievam. Esmu profesionāla kamerdziedātāja ar pieredzi un iesācēja kā operdziedātāja. Esmu uzstājusies koncertos daudzās pasaules valstīs. Repertuārā ir garīgās, nevis baznīcas dziesmas.
– Cik valodās jūs dziedat?
– No populārām valodām nekad līdz šim neesmu dziedājusi angliski un pagaidām baidos dziedāt franciski. Dziedu poļu, krievu, ukraiņu, vācu, itāļu, latviešu un lietuviešu valodā. Ukraiņu valoda ir mana dzimtā, bet latviešu valodā runājam ģimenē.
Man ir daudz mīļu draugu Latvijā. Mīlu cilvēkus, taču arī baidos no svešiniekiem. Tāpēc nevaru teikt, ka man ir viegli komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem.
– Jūs dzīvojat Mazsalacā, studēja Igaunijā Mūzikas akadēmijā maģistratūrā un esat Tallinas Operas teātra soliste. Kā izdodas savienot personīgo un radošo dzīvi?
– Kā to var savienot? Laikam vajadzētu personisko lidmašīnu. Mana dzīve pastāvīgi ir uz riteņiem – autobusos, ceļā. Katram ir jānes savs krusts. Manējais ir ceļot. Man tas nepatīk, bet nākas samierināties.
– Laikam vajag pašdisciplīnu, lai paspētu visu, kas iecerēts?
– Viss ir no Dieva. Arī pašdisciplīna, ticība, veiksme un neveiksme. Pateicoties tam, man šobrīd maksimāli radošajā dzīvē izdodas realizēt visu, kam jūtu aicinājumu.
Intervijas izskaņā klāt pienācis Juliānas dzīvesbiedrs Ilmārs un klusi klausās. Jautāju viņam, kā vērtē šo dievnamu, draudzi. Sarunbiedrs pauž, ka Gulbenes katoļu draudzei ir paveicies ar priesteriem. Arī baznīca ir skaista, taču tai esot slimas ērģeles.
“Tās ir jāārstē. Koncerta laikā ērģelēm pāris stabules noskaņojas. Instruments ir augstvērtīgs, taču tā saudzēšanai vajadzīgi īpaši apstākļi. Pastāvīga gaisa temperatūra telpā. Turklāt šī temperatūra nedrīkst būt zemāka par 18 un augstāka par 21 grādu pēc Celsija. Ērģeles ir kā bērns. Gulbenes katoļu draudzē tās ir vēl neilgu laiku, gadus trīs. Ja pilsētai tās vajadzīgas, tad ir jāsaudzē,” saka I.Lapiņš un novēl gulbeniešiem parūpēties par šo instrumentu.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Juliāna Lapiņa.
Vecums: 28 gadi, dzimusi Odesā.
Izglītība: studējusi Odesas konservatorijā, izglītību turpina Igaunijas Mūzikas akadēmijas maģistratūrā.
Nodarbošanās: Tallinas Operas teātra soliste.
Dzīvesvieta: Valmieras rajona Mazsalacā.
Ģimenes stāvoklis: precējusies ar mūziķi Ilmāru Lapiņu.
***
Dzīvesbiedrs Ilmārs par Juliānu
– Ar Juliānu iepazināmies Vīnē, kur viņa dziedāja konkursā. Es gan iepriekš zināju viņu, jo biju klausījies Juliānas dziedājumu Odesā.
Sākās mūsu draudzība, ko stiprināja mūzika. Laulājāmies Kamčatkā, kur tolaik strādāju, biju diriģents orķestrī. Laulāja mūs pareizticīgo baznīcā, jo tur nebija katoļu dievnama. Priesteris speciāli lūdza atļauju savai garīgajai vadībai, lai varētu mūs laulāt.
Esam ticīgi cilvēki, kas aicināti kalpot Dievam. Tas rada gandarījumu un apziņu, ka dzīve nav veltīga. Kopā ar Juliānu esmu ļoti laimīgs.
