Kaut izdotos pateikt īsi un kodolīgi, kas nospiež mani, ja nepateikts. Runa būs par manu dziesmu melodijām, kuras man atskrēja kā cīruļi pavasarī. Senioru ansambļa “Sarma” (90.gadi) vadītājs Edgars Mūrnieks, atradis laikrakstā “Dzirkstele” manu dzejoli “Latvijai” (1993.g.), devis šiem vārdiem koklisku skanējumu. Biju sajūsmā! Sākās mūsu sadarbība. Kad pārlūkoju savus vecos blociņus, atradu dzejoli “Tik Vidzemē manā”. Edgars apgalvoja, ka vārdi labi, vajagot tikai melodiju, lai skanētu kā Vidzemes himna. Un notika brīnums – runājot balsī, man sāka vārdi skanēt! Edgars pierakstīja manu izdungoto melodiju. Sākām dziedāt ansamblī. Smējāmies un priecājāmies… Drīz šī dziesma pielipa citiem ansambļiem un atskanēja jau ārpus mūsu novada.
Neko es nekāroju, bet vārdiem, kuri rakstījās dzejā, bieži vien sajutu, ka tūlīt sāks skanēt arī melodija. Neviens man negrib ticēt, ka es necentos izdomāt melodijas. Tās nav manas, tās es saņēmu kā sūtījumu no debesīm. Bet – kad mūsu brīnišķā pianiste Daira Karole spēlē šīs melodijas, skudriņas skrien pār kauliem.
Mīļie, veco ļaužu ansambļi, cienījamie seniori, nepametiet dziesmu “Tik Vidzemē manā” nedziedātu! Apgalvojiet, ka tā ir Vidzemes himna, Vidzemei – debesu dāvana. Dziediet, kamēr vēl skan!
