Tu vari man nodziedāt pašu skumjāko dziesmu uz pasaules, bet man būs priecīgi, jo es zināšu, ka to dziedi tu.
Tu vari man nodziedāt pašu skumjāko dziesmu uz pasaules, bet man būs priecīgi, jo es zināšu, ka to dziedi tu. Tu vari uzburt pašu tumšāko vakaru, bet man būs gaiši, jo pie debesīm es redzēšu zvaigznes, kuras tur sabēri tu. Tu vari izlīt lietū, bet jutīšos kā saulainā dienā, jo tu mani iecel saulē.
Saka, brīnumi notiekot to cilvēku dzīvē, kas brīnumiem tic. Arī gadu desmitiem rakstīta divu cilvēku laulība līdzinās brīnumam. Par to aizdomājos dzimtsarakstu nodaļā, vērojot cilvēkus, kas Goda grāmatā ar parakstu vēlreiz apliecināja, ka ir kopā, 25, 40, 50 un vēl vairāk gadu. Cik uzmanīgi pret sievām bija vīri, apzinādamies, ka visvērtīgākais, kas vīrietim šai saulē var piederēt, ir sievietes sirds. Žēl, ka dažkārt šī patiesība dzimst par vēlu.
Cik skaistas bija sievas! Brīdi apmulsušas, smaidošas, satrauktas. Šie cilvēki vairāk nekā jebkurš var pastāstīt, ko nozīmē gaidīt, zinot, ka atnāks, uzticēties, zinot, ka nepievils, piedot, zinot, ka labosies, ieklausīties, zinot, ka pasacīs. Viņi zina, ka, lai kopīgi dzīvotu, jāļauj cilvēkam saglabāt iekšējās brīvības garu, izbaudot savu vienreizību, jo tikai tad mīlestība kļūst par prieku un nav jābaidās neko zaudēt.
Šie cilvēki mīlestību, tāpat kā lielu gaismu, vienmēr saņēmuši klusējot. Viņi zina, ka īstai mīlestībai nav smagu nastu un tā nejūt raizes, bet tiecas paveikt šķietami nepaveicamo. Šie cilvēki stāsta, ka viņu mīlestība izjūt nemieru, bet viņi neļauj tai samulst. Tā ir kā dzīva liesma, kas tiecas augšup. Tā ir divu cilvēku rūpīgi sargāta.
Nekad nebūšu vienisprātis, ar tiem, kas domā, ka būt vienam ir labāk. Viņi melo, jo baidās atzīties savā vientulībā, baidās no tukšās mājas un logu ailēm, kurās nevīd gaidošs skatiens. Pasaulē nav skaistākas pārnākšanas, zinot, ka tevi gaida. Nav labāka mierinājuma par tuvinieku vārdiem.
