14.jūnija pēcpusdiena. Cits pēc cita autobusi un mašīnas piestāj pie meža takas, kura ved uz Latvijas armijas vasaras nometnes vietu Litenes mežā. Te ir tā vieta, kur ik gadus pulcējas sirmie armijas vīri un virsnieki.
14.jūnija pēcpusdiena. Cits pēc cita autobusi un mašīnas piestāj pie meža takas, kura ved uz Latvijas armijas vasaras nometnes vietu Litenes mežā. Te ir tā vieta, kur ik gadus pulcējas sirmie armijas vīri un virsnieki.
Te ir rajona un pilsētas vadība, ciemiņi no Rīgas un blakus rajoniem. Te ir arī aizsardzības ministrs Atis Slakteris. Te blakus varenajām eglēm satiekas paziņas un draugi. Te tiek pārcilātas atmiņas par bijušajiem laikiem.
Vēl pēc mirkļiem klātesošo rokās jau ir cienasts. Pēc īsa pārtraukuma sev labāko vietu atrod vīru vokālais ansamblis “Namejs”. Ansambļa vadītājs Edgars Mārtinsons šoreiz vīrus pavada ar akordeonu. Un nu pāri egļu galotnēm atskan dziesma “Vīru zvērests”, kura aizkustina ikviena sirdi. Tad skan dziesma “Ak, dzimtene tu daiļā!”. Pēc klusuma brīža pāri laukumam skan dzejas rindas Litenei, ko uzrakstījis Arvīds Reicis. Vīriem blakus nostājas arī dziedātājas no Rīgas, Daugavas Vanagu kora dalībnieces. Un nu kopā dziesmas skan vēl brašāk. Nu jau dzied visi. Visi, kuri bija šajā nometnē. Kādā mirklī pie manis pienāk sirmais virsnieks un saka: “Kad es dzirdu šo brašo dziedāšanu, man liekas, ka te dzied visi tie virsnieki un karavīri, kuri atradās šajās nometnē.” Vairāk nekā stundu skanēja dziesmas. Dziesmas, kuras aicināja atgriezties pagātnē.
