“Un tagad mēs jums dziedāsim tās dziesmas, kas mums pašiem patīk, ar cerību, ka arī jums patiks,” saka dziesminiece Austra Pumpure, kura kopā ar trīs jauniešiem septembra nogalē viesojās Gulbenē.
“Mēs nekad nedziedam tās dziesmas, kas mums nepatīk,” saka Austra un stāsta par satikšanos ar dzejnieku Viku – komponista Imanta Kalniņa brāli, kurš, nepazīdams notis, spējis sacerēt skaistas melodijas. “Tāpat ir ar mūsu tautas tautasdziesmām. Cilvēki, kuri savulaik tās sacerēja, droši vien arī nepazina notis, bet dziesmas dzīvo līdz pat šai dienai. Tās kā putniņš atlidojušas cauri gadsimtiem,” saka Austra, kura dzied vairāk nekā 40 gadus.
Ģimenē dziedāja visi
Lai gan Austras vecāki bijuši zemnieki, ģimenē vienmēr skanējušas dziesmas. Ļoti muzikāls bijis tēvs, kurš pūtis tauri un vadījis Nīcas, Dunikas un Bārtas aizsargu apvienoto pūtēju orķestri. Viņa mājās regulāri spēlētais akordeons vēlāk kļuvis par Austras pirmo un pēc tam teātrī gandrīz visu mūžu spēlētāko instrumentu. Vectēvs spēlējis cītaru. Dziesminiecei ir divi brāļi un māsa, kura izveidojusi un ilgus gadus vadījusi Priekules mūzikas skolu. Arī abi brāļi ir ļoti muzikāli, lai gan savu darba mūžu nav veltījuši tikai mūzikai. “Dievs man nav devis operdziedātājas balsi, vienmēr esmu dziedājusi tā, kā pati izjūtu dziesmu, kā pati to iekšēji vēlos,” saka Austra. Pēc pamatskolas beigšanas viņa iestājusies Liepājas mūzikas vidusskolā. Toreizējais skolas direktors Jānis Dreimanis ieteicis mācīties kordiriģentos, jo ar dziedāšanu vien maizi nopelnīt nevarēs. Paralēli kordiriģentiem Austra mācījusies arī Haralda Birznieka vadītajā tautas instrumentu nodaļā ģitāras spēli.
Muļķe negribu nomirt
Austrai piemīt apbrīnojama spēja pa brīdim filozofisku aizdomāšanos par dzīves vērtībām sašķaidīt ar joku. “Es jau muļķe negribu nomirt, tāpēc visu mūžu mācos un to, ko zinu, iemācu arī citiem. Strādājot Liepājas kultūras centrā “Vaduguns” ar jauniešiem, kuri vēlas apgūt ģitāras spēli, vienmēr uzsveru, ka mana gudrība ir tikai mana gudrība, bet tev ir tavējā. Sākumā spēlē tā, kā es to daru, ja neko citu neproti izdomāt, bet tev ir jākļūst drosmīgam, lai tu sāktu runāt pats. Es nemācu ne dziedāt, ne spēlēt, ābece ir jāmācās pašiem,” saka Austra. “Nevienam nelieku apgūt sarežģītus skaņdarbus. Mācu spēlēt pavadījumus dziesmām, bet, lai to iemācītos, ir jādzied arī pašam. Apbrīnojami, ka jaunieši, kuri pirms tam nekad nav dziedājuši, dzied un viņiem tas izdodas. Mani audzēkņi nenāk no mūzikas koledžām vai akadēmijām. Daudzi atzīstas, ka ļoti gribējuši dziedāt, bet vienmēr bijuši atstumtie, jo ansambļiem un koriem vajadzīgi cilvēki ar labām balsīm. Es dodu viņiem iespēju piedalīties koncertos un uzstāties pašiem. Esmu bezgala gandarīta, ka mani bērni, kā tautā viņus dēvē – “Austras bērni”, turpina dziesminieku tradīcijas. Ir būtiski, lai mūsu tautasdziesmas dziedātu arī vēl pēc tūkstošs un vairāk gadiem. Vai tā būs, to redzēsim,” piebilst Austra. Viņa var būt gandarīta, jo tie, kas vēlas dziedāt I.Kalniņa dziesmas un apgūt ģitāras spēli, viņu atrod paši. Tas ir gluži tāpat kā ar dziesmām. Tās Austru uzmeklē pašas. “Nekad neesmu mēģinājusi pati kaut ko uzrakstīt, jo uzskatu, ka citiem tas izdodas labāk,” viņa piebilst.
Tā ir mana tauta
A.Pumpure par latviešu tautas brīvību dziesmās runāja jau tad, kad citi vēl nogaidoši klusēja. “Tā ir mana tauta un citas man nav. Man ir svarīgi, ko cilvēks domā, nevis ar ko viņš nodarbojas. Visa gudrība ir pašā cilvēkā. Arī savos koncertos, kuru ir bijis ļoti daudz, klausītājiem lieku domāt katram par sevi, nevis par mani. Savu prieku pārvēršu par visu kopējo prieku, savas sāpes – par visu kopējām sāpēm. Katrā dziesmā var ielikt savu saturu, var ielikt sevi. Tu dziedi dziesmu un raidi domu, bet klausītāji to uztver. Man nekad nav nācis prātā dziedāt citā, kā vien latviešu valodā. Esam koncertējuši ne tikai Latvijā, bet arī tuvu un tālu aiz tās robežām, vienmēr būdami priecīgi, ka mūsu dziesmas saprot, ka tās uzrunā klausītājus. Par savu sūtību uzskatu stāstīt pasaulei par tik skaistu zemi kā Latvija un latviešu tautu,” saka dziesminiece. Par to viņai piešķirts arī ceturtās pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis.
Nav valstu un robežu
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Austra sākusi pievērsties esperanto valodai un uzskatāma par tās popularizētāju Latvijā. Viņa piedalījusies dažādos šai valodai veltītajos saietos Latvijā un ārvalstīs, lai, ņemot vērā šo valodu un dziesmu, saprastu, ka nav ne valstu, ne valodu robežu.
“Mana vēlēšanās ir, lai visa pasaule skolā mācītos vienu neitrālu valodu un mēs visi varētu sarunāties, tajā pašā laikā, lai mēs katrs paliktu pie savas tautas valodas. Esperanto valoda ir veidota uz latīņu valodas bāzes. Tajā ir visi svešvārdi, ko mēs šodien lietojam. Avīzē rakstīts, ka notiks Rīgas centrālā pulksteņa renovācija. Ja es neprastu esperanto valodu, tad nezinātu, ko ar pulksteni darīs. “Re” ir “atkal”, bet “nova” ir ”jauns”, tas nozīmē, ka pulksteni atjaunos. Mēs jau lietojam esperanto valodas vārdus, tāpēc, ja nebūtu esperanto valodas, es nesaprastu arī savu dzimto – latviešu – valodu,” saka Austra. Viņas repertuārā ir dziesmas arī šajā valodā. Arī mums tik mīlētā dziesma “Nāk rudentiņis”. “Mani ne radi, ne draugi nav uzņēmuši savās mājās tik labi kā cilvēki dažādās pasaules valstīs, kuri prot esperanto valodu. Visi, kas dzird mūsu uzstāšanos, uzskata mūs par savējiem. Ja es teikšu, ka skaisti dziedu, neviens mani tāpat neaicinās. Burvju vara piemīt tikai dabīgajai muzicēšanai un dziedāšanai. Daudzās valstīs esam satikuši tādus pašus dziesminiekus, kādi esam mēs,” saka Austra.
Nozīmīgā satikšanās
Liepājas teātrim Austru piesaistījis režisors Nikolajs Mūrnieks, kad viņa vēl mācījusies mūzikas vidusskolā. Viņš uzaicinājis meiteni kādā izrādē spēlēt ģitāru, vēl kādā citā izrādē viņa aizstājusi akordeonistu, tā kļūstot arī par teātra akordeonisti. Izrādei “Krauklītis” Austra iemācījusies spēlēt kokli, bet mūzikas vidusskolas eksāmenā kopā ar simfonisko orķestri – balalaiku. Liepājas teātrī ir daudz iestudējumu, kuros A.Pumpure bijusi kā muzikante, koncertmeistare un mūzikas konsultante. 1964.gads ir tā starta līnija, kad Austras dzīvē sācies ģitāras un komponista Imanta Kalniņa dziesmu laiks. I.Kalniņš atnācis uz Liepāju, lai strādātu par pedagogu mūzikas vidusskolā, vēlāk – teātrī. Ar baudu Austra klausījusies viņa dziesmas un sākumā tās mācījusies savam priekam, ne publikai. Vēlāk, kad teātris devies viesizrādēs, to afišā bijuši iekļauti arī A.Pumpures koncerti, kuros vienmēr skanējušas dziesmas par mīlestību. Koncertiem, kuros Austra piedalās ar jauniešu grupu, iepriekš nekad netiek veidota programma. Dziesmu izvēle notiek uz vietas. “Mēs varam dziedāt līdz rīta ausmai, ja teiksim, ka visu esam izdziedājuši, neviens mūs vairs neaicinās uzstāties. Ir jābūt tā, lai klausītāji gribētu zināt, ko vēl varam nodziedāt,“ smejas dziesminiece.
Esam bagāta tauta
Austra atceras gadījumu, kad ar kādas tautas pārstāvi diskutējusi par to, kuram ir optimistiskākā dziesma pasaulē, palikdama pie pārliecības, ka tā pieder latviešiem, mums visiem zināmā “Bēdu manu, lielu bēdu”. “Tā mums palīdzējusi daudz ko izturēt. Saka, ja kāds pateiks, ka Rīga ir gatava, tā nogrims. Tāpat ir ar tautasdziesmām. Ja tās neviens nedziedās, tad nogrims latviešu tauta. Kāda nozīme būtu 4 miljoniem latviešu tautasdziesmu, ja tās glabātos ieslēgtas dainu skapī? Pēc gadiem neviens tās nevarētu izlasīt, jo būs zudusi mūsu valoda. Tas būtu tāpat kā ar etrusku māla tāfelēm, kur neviens nevar izlasīt uz tām uzrakstīto. Ja mēs ar kaut ko esam bagāti, tad ar savu tautasdziesmu. Uzstājoties dažādās valstīs, man nākuši klāt cilvēki un teikuši, ka latviešu tautai pieder tas, ko citas tautas jau sen ir pazaudējušas. Mūs klausās gan veci, gan jauni cilvēki. Ja es šai pasaulē esmu bijusi interesanta, tad tikai tāpēc, ka man ir sava – latviešu tautas dziesma,” saka A.Pumpure.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Austra Pumpure.
Dzimusi: 1928.gada 26.novembrī toreizējā Dunikas pagasta Liepienas ciema “Aniķos”. Vēlāk vecāki pārcēlušies uz toreizējā Rucavas pagasta “Kalnišķiem”.
Mācījusies: četrklasīgajā Ezera skolā, Nīcas pamatskolā, Liepājas mūzikas vidusskolā.
Darbs: Liepājas teātris, Liepājas mācību centrs ”Vaduguns”.
