Februāra sākumā Vidzemes zonas vokālo ansambļu skatē Smiltenē veiksmīgi piedalījās Stradu pagasta sieviešu vokālais kvartets “Sonoros”.
Februāra sākumā Vidzemes zonas vokālo ansambļu skatē Smiltenē veiksmīgi piedalījās Stradu pagasta sieviešu vokālais kvartets “Sonoros”. Kolektīvs, ko vada Vita Poiša, ieguva otro lielāko punktu skaitu un 2. pakāpes diplomu.
Vitas vadībā strādā arī otrs Stradu pagasta dziedošais kolektīvs – sieviešu vokālais ansamblis “Viola”. Vadītāja atzīst, ka dienai stundu ir par maz, jo jāpaspēj ne tikai uz ansambļu mēģinājumiem, bet jāvada muzikālās nodarbības Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē un Stāķu pamatskolā.
“Mana dzīve ir pakārtota mūzikai, tāpēc saku, ka tā ir viena vienīga atpūta. Arī brīvajā laikā meklēju un pārskatu dažādas notis, pārdomāju, ko jaunu varētu iemācīt dziedātājām, ko varētu padarīt labāk. Baidos kļūt par darbaholiķi, bet man ir būtisks darba novērtējums, lai gan pārlieka slavēšana liek būt uzmanīgai, ka kaut kas nav kārtībā,” spriež Vita.
Viņa nekad neatsakās no piedāvātajām iespējām, jo varot gadīties, ka atsakoties iespējams palaist garām kaut ko labu. “Cilvēks nekad nezina, ko pazaudē atsakoties,” uzskata skolotāja.
Vita atceras, kā piekritusi Preiļos vadīt atklātās nodarbības mūzikā trīs rajonu skolotājiem. “Es to uzņēmos, lai sev pierādītu, ka to spēju. Apzinājos, ka ir tikai divas iespējas – var izdoties, var arī nesanākt. Vienu no šīm iespējām palīdz noteikt konkrētā situācija. Izdevās. Manī vienmēr ir iekšējs prieks, kad jūtu – viss aiziet. Apkārtējie cilvēki to pamana un novērtē. Viņi redz, ka esmu drosmīga, un domā, ka man atkal var uzticēt kaut ko jaunu,” saka Vita.
Muzikalitāti pārmanto
Bērni no vecākiem pārmanto daudz labu īpašību. Vita ir pārliecināta par šo patiesību un stāsta, ka tēvs (pazīstamais vīnogu selekcionārs ungārs Andrašs Fazekašs) spēlē ģitāru, bet mamma jauki dzied. Arī viņa pati devusies uz Gulbenes mūzikas skolu, lai iemācītos spēlēt klavieres, bet tam bijusi par vecu, tāpēc piedāvāts apgūt akordeona spēli pie pedagoģes Velgas Voites. Mācības turpinātas Rēzeknes Skolotāju institūtā. Bijusī audzēkne ar prieku atceras skolotāju Vitoldu Milaševiču un dziedāšanu korī. Tas bijis laiks, kad viņa iemācījusies uz skatuves būt atraktīva un dzīvespriecīga.
“Es neprotu būt citādāka, jo tas manī ir ieaudzināts ļoti dziļi. Nenoliedzu, ka uzstājoties dzīvīgums ir iestudēts. Rēzeknē mums desmit reizes vajadzēja dziedāt vienu dziesmu, kamēr sejās parādījās smaids, bet dziesma izskanēja caur sirdi. Stāvēt uz skatuves bez smaida ir tas pats, kas darīt darbu bez dvēseles,” uzskata Vita. Viņa piebilst, ka vecāku dotais vārds esot kā zīmogs uz pieres, kas vārda īpašniecei liekot būt atraktīvai.
Neprotu būt pliekana
“Es neprotu un nevaru būt pliekana. Nevaru runāt ar cilvēku tikai tāpēc, lai atrunātos. Es to daru no sirds un lepojos ar katru pašu vismazāko labi paveikto darbiņu,” saka Vita. Viņa ir pārliecināta, ka šie mazie darbi ir kā burvju kāpnes, kas ved pretim panākumiem un pelnītai atzinībai.
Arī katra uzstāšanās dziedātājai un kolektīvu vadītājai ir atbildības pārpilns pienākums. Vita neslēpj, ka pirms tam tikai ar pūlēm apvalda satraukumu. “Tas, ka cilvēks pirms tam uztraucas, ir normāla parādība. Uztraukumam jābūt, jo tas piespiež koncentrēties darāmajam. Tikai uztraukums nedrīkst būt tik liels, lai nomāktu koncentrēšanās spējas. Nezinu, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi, bet tā dēvēto lampu drudzi mēģinu slēpt ar mīmiku. Mierinu vispirms sevi, tad pārējās kolektīva dalībnieces, ka viss ir un būs kārtībā. Tas nav viegli, jo uztraukums izgaist tikai uz īsu brīdi, lai drīz vien atkal būtu klāt,” atklāj Vita.
Sevi nenostāda augstāk
Vitai patīk strādāt ar bērniem, savukārt bērniem patīk muzikālā audzinātāja, kas vienā laikā spēj būt prasīga un mīļa. Muzikālā audzinātāja dziedātprasmi ierāda visiem, kas to vēlas. “Nevienu projām neraidu, jo zinu, ka dziedot gan liels, gan mazs izpauž dvēselīti. To nevar izpaust nepareizi.” Vita uzskata, ka ikviens cilvēks ir unikāls. Viņa neatļaujas būt pārāka par citiem tikai tāpēc, ka ir kolektīva vadītāja. “Es cenšos nojaukt šo barjeru. Īpaši starp gados vecākām dziedātājām un sevi. Veiksmīgi man tas izdevās, strādājot Jaungulbenes kultūras namā, kur vadītāja tolaik bija Janīna Bukovska. Es nekad nestrādāju ar cilvēku gadiem, bet ar dziedātājiem. Vienalga, vai viņiem ir divi, trīs, četri vai 50 gadi. Man ikviens ir potenciāls dziedātājs,” saka Vita. Viņa uzskata, ka ikvienā kolektīvā ir būtiski, lai starp dalībniekiem veidotos savstarpējais – īpaši acu – kontakts, jo tad dziesma izdodas. Vadītāja pārliecinājusies, ka kontakts veidojas pamazām. Ar laiku. Gadās, ka neveidojas nemaz. Tad kaut kas ir radikāli jāmaina.
Žēl atstāt darbu
“Reizēm ir tā, ka gribas doties uz citu pusi, bet tad man kļūst žēl darba un, galvenais, cilvēku, kuri ir kļuvuši tuvi, kurus mīlu. Žēl atstāt draugus. Nevaru iedomāties, ka es varētu aiziet projām no mazajiem bērniem pirmsskolas izglītības iestādē, ar kuriem kopā pavadītas daudzas melodiju pārpilnas stundas. Gulbene ir mazpilsēta, bet mazpilsētās vienmēr mīt atsaucīgi un sirsnīgi cilvēki,” saka Vita. Viņa atzīst, ka cilvēkam ir vajadzīgi draugi, bet tiem jābūt pastāvīgiem. “Ar manu dzīves tempu un aizņemtību – darbs skolā, bērnudārzā, daudzie vokālie ansambļi, darbošanās Gulbenes kultūras centra jauktajā korī “Harmonija” – reti izdodas būt kopā ar draugiem. Toties šie mirkļi ir tā vērti. Draugus pazaudēt nedrīkst!” uzskata Vita.
Dziesmas ir viņas pasaule. Tās skan, saules ripai parādoties pie debess malas, tās virpuļo sniegpārslu dejā un virknējas nošu lapās, tāpēc Vita neuzdrošinās nosaukt vienu – vismīļāko, jo baidās nodarīt pāri citām. Tomēr, ja kāds vēlētos apsveikumu koncertā viņai veltīt kādu melodiju, tā noteikti varētu būt Ainara Mielava dziedāta dziesma. Šobrīd Vita uzmanīgi klausās grupas “Cosmos” disku un mēģina izprast sarežģītās harmonijas. “Piecu muzikāli talantīgo puišu dziedājumā klausos ar aizvērtām acīm un saprotu, ka Latvijā viņiem vismaz pagaidām nav līdzīgu,” uzskata viņa.
