Pēc lielas devas latvietības vitamīnu un patriotisma potes jāatgriežas ikdienā, bet tik ļoti negribas. Gribas dziedāt un dejot, vēl un vēlreiz atgriezties to emociju virpulī, kas valdīja visu pagājušo nedēļu.
Svētku laikā skatījos uz savu tēva māsu – viņa īsi pirms Dziesmu un deju svētkiem nosvinēja savu 77. dzimšanas dienu un, uzvilkusi tautiskos brunčus, kopā ar savu Tautas lietišķās mākslas studiju devās uz Vērmanes dārzu priecēt ar saviem darbiem gan mūs, gan ciemiņus. Mazliet salīkusi, bet ņipra meitene žigli tipina un katram atrod mīļu vārdu un apskāvienu.
Pat meitenes, kuras pazīstu, tikai pļāpājot internetā, bija satikušas viņu Vērmanes dārzā un pēc tam teica: “Tava tante ir burvīga!”
Tantes dzīve nemaz nav bijusi viegla – piedzima īsi pirms Otrā pasaules kara, laikā, kad vieni gāja prom, otri nāca iekšā – karotāji un iekarotāji. Pēc tam nabadzīgie pēckara gadi un nepavisam ne vieglā dzīve – agri kļuvusi par atraitni, viena audzināja savus divus dēlus. Arī šobrīd nav viegli. Taču tas nav atņēmis viņai dzīvesprieku un dzīvessparu.
Kādā sarunā teicu draudzenei: kaut mēs arī būtu tik žiperīgas viņas vecumā! Draudzene atjokoja: Dievs, dod mums tik ilgi vispār nodzīvot!
Un galvenais – palikt pie tik skaidra prāta, dzīves intereses. Viņa nepaliek malā, kad redz, ka var kaut ko darīt lietas labā, pat raksta vēstules ministriem! Apbrīnojams cilvēks, kurš neatmet visam ar roku – nu, ko tad es, viss jau ir izlemts! Viņa lej to savu pilieniņu kopējā traukā un cer, ka tak vienreiz viss būs labi. Tas ir tas, kas mums būtu no viņas jāmācās – nepalikt malā, bet vismaz mēģināt!
Mums neatnāks ne Laimes lācis, ne kāds mistisks varonis, lai darītu visu mūsu vietā – tikai mēs paši esam gan varoņi, gan Laimes lāči un paši visu varam! Kad uznāk neticība, noskaties, kā mēs visi kopā dziedam “Saule, Pērkons, Daugava” un atceries – kopā mēs esam spēks!
Lai Tev jauka šī nedēļa siltajā vasarā!
