Aprindās, kurās interese par politiku un notikumiem pasaulē ir kaut nedaudz virs vidējā, tauta šūmējas par Eiropas Parlamenta deputātes Ivetas Grigules balsojumu attiecībā par pieņemto rezolūciju saistībā ar cīņu pret Krievijas un teroristisko organizāciju īstenoto propagandu. Par to, ka pret šo rezolūciju nobalsoja arī mūsu eiroparlamentārieši Andrejs Mamikins un Tatjana Ždanoka, satraucas reti kurš, jo pie šādiem viņu gājieniem mēs jau esam pieraduši. Taču tas, ka kāds no Zaļo un zemnieku savienības pārstāvjiem ir spēris šādu soli, ir izsaucis lielu rezonansi. Pat ikdienā mierīgais premjers Māris Kučinskis to nodēvēja par visu iespējamo robežu pārkāpšanu. Jo būtībā tas rīvē kantes ne tikai Latvijas tēlam, bet arī Zaļo un zemnieku savienībai, kuras reitingi jau tā šobrīd īpaši spoži nav. Ja tam visam vēl pie-pluso Grigules kundzes likumus nepārkāpjošo šmuci ar Eiropas Parlamentā labumus gūstošo pašas meitu un Andreja Mamikina sievu, kā arī zemo iniciatīvu Eiropas Parlamentā šogad, tad savas rīcības skaidrojums gan savai partijai, gan Latvijas iedzīvotājiem ir mazākais, ko viņai vajadzētu sniegt. Lai ļaudis līdz nākamajām vēlēšanām neaizmirst savu ievēlēto “tautas kalpu” darbus un zina, par ko balsot nākamreiz. Pirms 2014.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām mums mazpazīstamā Iveta Grigule smaidīja mūsu novadniekiem un novada viesiem no milzīgiem reklāmas plakātiem tepat Velēnā un pie Gulbenes robežas. Izrādās, ar to pietika. Vai ar to pietiks nākamreiz? Redzēsim. Informācija par šādas balsošanas iemesliem pagaidām ir diezgan skopa, tāpēc, manuprāt, pāragri būtu izdarīt spriedumus, jo arī rezolūcijas būtību mēs zinām tikai virspusēji un niansēs neesam iedziļinājušies. Bet, ja cilvēks to ir darījis ar tīru sirdsapziņu un iekšējās pārliecības pēc, tad viens nu ir skaidrs – ir jāmaina partijas piederība un cieši jāsadodas rokās ar līdzīgi domājošajiem, tad šādi balsojumi būs parasta lieta un paslīdēs garām bez aizķeršanās.
