Litenes pagasta “Dobkalnu” mājās saimnieko vēls rudens. Atpūšas zeme un bites stropos, rūgteni smaržo kritušās lapas, tuvējais meža ieloks 1925.gadā celto ēku rūpīgi sargā no ziemeļvēja.
Litenes pagasta “Dobkalnu” mājās saimnieko vēls rudens. Atpūšas zeme un bites stropos, rūgteni smaržo kritušās lapas, tuvējais meža ieloks 1925.gadā celto ēku rūpīgi sargā no ziemeļvēja. Vienā mājas galā, kur pēcpusdienā vairāk saules, novietots sols, lai Ilgai un Jānim Zvaigznēm būtu kur apsēsties, atpūsties un daudz ko atcerēties. Šajos brīžos pie kājām apmetas arī bargais sargs suns Rembo.
Jāņa dzimšanas diena, ko viņš atzīmē tikai pāris dienas pirms 18.novembra – Latvijas Republikas proklamēšanas dienas -, saistās ar vēsturiskiem notikumiem. Pirms 65 gadiem – ar valsts neatkarības zaudēšanu, šodien – ar gandarījumu par tās atgūšanu. Viņš godā latviešu valodu, uzskatot, ka ir daudz labu latviešu valodas, maz – latviešu literatūras skolotāju, tāpēc “gausi veidojas jaunās paaudzes ideāli, mūžīgo un patieso vērtību apjēga”.
Jānis šīs vērtības krājis kopš bērnības, kas pagājusi, dzīvojot 12 kilometrus no Ērgļiem, vietā, kas par godu ķeizarienes Katrīnas braucienam cauri Vidzemei un zirgu maiņai tikusi pie nosaukuma “Katrīnas”. Šodien tā ir gandrīz neapdzīvota, tomēr Jānim ar to saistās jaukākās atmiņas, īpaši ar mazo četrklasīgo skolu un skolotāju, kas viņu uzraudzījusi sevišķi stingri, tomēr padarīt Jāni par teicamnieku neizdevies.
Patstāvīgi iemācās lasīt
“Daudzi domā, ka esmu vēsturnieks, tomēr dzīvi gribēju saistīt tikai ar literatūru, jo skolas gados matemātika nepatika. Arī par pedagogu negrasījos kļūt,” atceras J.Zvaigzne. Literatūras mīlestību veicinājusi agrā lasītprasme. “Man neviens burtus nerādīja, bet vienmēr biju klāt, kad lasīt mācījās māsa. Par izbrīnu vecākiem, vienā dienā sāku raiti lasīt, izsekojot čigānmeitēna Ringlas un pelītes Pīkstītes piedzīvojumiem. Tolaik neviena cita dāvana nešķita labāka par grāmatu, jo pēc kara dzīvojām trūcīgi, neatlika naudas to iegādei.”
Pensionētais skolotājs labprāt atceras studiju gadus un grupas biedrus, ar kuriem regulāri tiekoties 40 gadus. Šogad bijušo studiju biedru tikšanās notikusi vienā dienā ar Litenes pamatskolas jubileju, tāpēc Jānis visu izplānojis tā, lai paspētu būt gan vienā, gan otrā. Sirds aicinājums bijis pārāk liels, lai nepaklausītu, bet kopīga kavēšanās atmiņās – labākās zāles dvēselei.
“Universitātē sapratu, ka ievērojams literāts nekļūšu, tāpēc izšķīros par labu pedagoģijai un ar diplomu kabatā drosmīgi braucu uz Liteni, lai strādātu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Patika arī regulārā satiksme no Gulbenes uz Rīgu.”
Sevi par praktiķi neuzskata
Litenē jaunais skolotājs ieradies vēlu vakarā un steidzis sameklēt skolu. Krietnu laiku izgrabinājies pie visām durvīm un nevienu nesastapis, viņš devies uz tuvējo Pededzes līča pļaviņu, kas šķitusi pirmatnēji pievilcīga un kā nosēta ar siena kaudzēm. “Domāju, ja skolā netikšu, nakti pārlaidīšu sienā, tomēr romantika izpalika,” atceras J.Zvaigzne. “Kolektīvā, kurā strādāja pieredzējuši pedagogi, iejutos labi. Ko viņi par mani domāja klusībā, nezinu. Ceru, ka neko sliktu. Uzreiz tiku pie audzināmās klases.” Mācību stundās daudz runāts par rakstnieku daiļradi un literatūras nozīmi cilvēka dzīvē, tomēr skolotājs ievērojis, ka bērni nelabprāt lasa papildus, tāpēc viņiem, atgriežoties no vasaras brīvdienām, vienmēr vajadzējis pastāstīt par izlasītajām grāmatām.
“Ja skolēns kaut ko nebija izpratis vai aizmirsis izdarīt, pārāk nerājos, bet, būdams direktors, biju ārkārtīgi bargs par klajām nelietībām, piemēram, par apzinātu inventāra bojāšanu. Neuzskatu sevi par praktisku cilvēku, tāpēc brīnos, kā man izdevās tikt galā ar saimnieciskiem jautājumiem. Pēc būtības vairāk esmu grāmatu “tārps”,” sevi raksturo J.Zvaigzne. “Ko tur noliegt, tas bija laiks, kad vadošā amatā iecēla partija. Bija jākļūst par tās biedru. Nebiju izņēmums. Atceroties nostrādātos gadus un to, ko paveicu, diezin vai biju īsti piemērots direktora amatam. Manuprāt, tajā vajadzēja būt praktiķim, tāpēc sirdij tuvāks bija un paliks skolotāja darbs.”
Vakarpusē “atdodas” grāmatām
Pedagogs dienas dala divās daļās, rīta pusi atvēlot praktiskiem darbiem, bet pēcpusdienā nododoties grāmatu un periodikas lasīšanai. Jānis bilst, ka ārkārtīgi grūti esot iznākt no grāmatnīcas, neko nenopērkot. Pagājis krietns laiks, kamēr viņš saņēmies un šķīries no gandrīz 10 latiem, lai iegādātos grāmatu par Aspaziju. Tagad neliekot mieru izdevums par skatuves mākslinieci Viju Artmani, bet pirms grāmatu iegādes jāapsverot materiālās iespējas.
“Arī vēsture man ir tuva. Jūtu, ka ar to varu būt noderīgs. Priecājos, ja pie manis vēršas kāds students un es spēju palīdzēt. Neuzdrošinos apgalvot, ka zinu katru vēstures faktu, bet kopējā aina man ir skaidra. Arī par Litenes pagasta vēsturi, jo esmu uzklausījis daudzus vecākās paaudzes ļaudis, salīdzinājis viņu viedokļus, ir izveidojusies sarakste ar tiem liteniešiem, kas dzīvo citur,” stāsta skolotājs. Neatlaidīgas vēstures izzināšanas rezultātā, kārtojot faktu pie fakta, viņš uzrakstījis grāmatu par Litenes vēsturi, kas pagaidām vēl neesot nodota tipogrāfijā iespiešanai, jo nemitīgi to papildinot kaut kas jauns. Esot izdomāts arī izdevuma nosaukums, bet pagaidām Jānis to neatklāj.
“Manam mūžam pietiks ar Liteni, jo vēl ir tik daudz neatklātu faktu. Par to pārliecinos, pavadot garas stundas Rīgas bibliotēkā un pārlapojot vecas avīzes. Šādas informācijas ieguvei vajadzīgs laiks un pacietība,” saka J.Zvaigzne.
Katastrofāli trūkst laika
“Lai gan skolā vairs nestrādāju, man katastrofāli trūkst laika. Ir tik daudz jāpaspēj,” viņš piebilst.
“Mums ir arī dzīvoklis gandrīz pie pašas skolas. Lai līdz tam nokļūtu, vienmēr ir jābrauc vai jāiet cauri tās pagalmam, tad pārņem dīvainas izjūtas. Būšu atklāts, ka to dažu desmitu metru mērošana no skolas ēkas līdz mājai, sagādā iekšējas sāpes. Skolā mani mīļi sagaida un uzņem, bet tas nepalīdz atbrīvoties no nepiederības sajūtas, no atrautības. Tā dzīve, kas tur virmo, vairs nav manējā, tā pieder citiem, katrs to veido ar savu padomu. Domāju, ka tā jūtas daudzi cilvēki, neesmu vienīgais. Neviens no skolas mani projām nedzina, izvēle pieder man, jo apzinājos, ka diezin vai spēšu izpildīt šodienas prasības. Vai ir jēga ļauties stresam, vienīgais ko būtu ieguvis – vēl kādu gadu direktora amatā,” saka J.Zvaigzne.
Šodien viņš ar prieku vēro jaunatni, apstrīdot tos, kas apgalvo, ka jaunatne ir slikta. “Sabiedrības negatīvais spriedums pat jauniešiem ir pārspīlēts. Viņos mājo daudz talantu,” uzskata J.Zvaigzne un visiem novēl: “Dzīvojiet pilnvērtīgu dzīvi! Mācieties ieraudzīt un veidot vēl skaistāku un labāku Latviju!”
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jānis Zvaigzne.
– Dzimis: 1939.gada 16.novembrī.
– Dzimšanas vieta: Madonas rajona Ērgļu pagasts (kādreizējās Katrīnās).
– Mācījies: Katrīnas četrklasīgajā skolā, Ērgļu vidusskolā, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
– Darba gaitas: Gulbenes rajona Litenes pamatskola. No 1964. līdz 1973. gadam bijis latviešu valodas un literatūras skolotājs, no 1973. līdz 2000. gadam – skolas direktors.
– Ģimene: precējies, dzīvesbiedre Ilga.
– Aizraušanās: Litenes vēstures faktu apzināšana.
