Latvija. Stūru stūriem tēvu zeme, un katrs stūrītis dāvā, ļauj izpausties latvietībai. Paijas Gulbes (dzimusi Peipa) ģimenei tā ir Druviena, vieta, kur saknes dzinusi Peipu dzimta. Gadu simtos dzimta sakuplojusi tā, ka grūti būtu saskaitīt visus zarus un zariņus. Šobrīd dzimtas kokā apzinātas deviņas paaudzes. Par piederību Druvienai un latvisku stāju rīt Gulbju ģimenei pasniegs Gulbenes novada domes Atzinības rakstu. “Visu mūžu esmu saistīta ar Druvienu. Lai gan nu jau 50 gadus esmu Rīgā, no Druvienas es nekad neesmu aizgājusi,” atzīst P.Gulbe.
– Cik cieša ir saistība ar Druvienu, dzīvojot galvaspilsētā?
– Uz Rīgu devos studēt, sāku strādāt, apprecējos un tā arī tur paliku. Taču bieži braucu šurp, lai palīdzētu vecākiem gan kartupeļus rakt, gan sienu pļaut, darīju visus lauku darbus. Vēl biežāk nācās būt Druvienā, kad vecāki paši vairs nevarēja tikt galā ar ikdienas darbiem. Pēc vecāku aiziešanas tai saulē radās vairāk brīva laika, tāpēc varēju arī apmeklēt pasākumus pagastā. Kad 2005.gadā Druvienas Vecā skola – muzejs gatavojās Poruku dzimtas salidojumam, bija vajadzīgi materiāli. Laikam nevienam citam to nebija tik daudz kā man – Poruka māsas rokdarbi, fotogrāfijas, viņas dēla gleznas. Tā sadraudzējāmies ar muzeja direktori Ligitu Zvaigznekalni. Savulaik mūsu mājas kaimiņos dzīvoja dzejnieka māsa Emīlija Ancova, ar kuru attiecības bija pāraugušas draudzībā mūža garumā. Emīlijas dēls Jānis Ancovs bija mākslinieks – gleznotājs. Salidojumā tika iekārtota viņa gleznu izstāde, kurā vairums darbu bija no mūsu ģimenes privātkolekcijas.
Tagad varu teikt, ka muzejs mūsu ģimenei ir kā otrās mājas. Muzeja pasākumos iesaistās visa ģimene: vīrs Ivars, meita Baiba, mazmeita Marta un, protams, es. Dzīvojam kopā un ļoti labprāt braucam uz Druvienu. Arī dēls Arnis ar savu ģimeni piedalās, bet viņi dzīvo Ozolnieku novadā, tāpēc retāk var ierasties. Noteikti esam klāt Muzeju naktīs. Par to apmeklējumu saņēmu pat balvu kā cilvēks, kurš muzeju apmeklējis visvairāk – šķiet, astoņas Muzeju naktis. Vienmēr esmu centusies būt arī tematiskajās izstādēs un Poruka dzejas dienās.
– Kādas ir spilgtākās atmiņas par “Murānos” nodzīvoto laiku?
– Bērnības laiks man saistās ar pirmajiem kolhoza gadiem, kas bija diezgan drūmi un smagi, tāpēc tos ne sevišķi vēlos atcerēties. Mācības sāku 1954.gadā, tās vairs nenotika vecajā skolā, bet turpat, kur tagad. Ar galošām un gumijas zābakiem gāju uz skolu. To neviens tagad nesaprot. Man bija pusotrs kilometrs jāiet līdz skolai. Ziemā bija jābrien pa kupenām, sala kājas. Vecāki bija pavēlu apprecējušies, kad tēvs pārradās no Otrā pasaules kara frontes, tāpēc biju vienīgais bērns. Tēvs man izvēlējās vārdu Paija, kas raisa asociācijas ar Annas Brigaderes lugas tēliem Maiju un Paiju. Tomēr tās ir nevietā, jo tēvam šķita, ka vārds Paija labi saskan ar uzvārdu Peipa. Mūsu māja “Murāni” bija un joprojām ir ļoti necila. Tā ir pārbūvēta rija, kuras vienā galā var dzīvot, bet otrā galā ir klēts. Vecāki bija iecerējuši celt māju, bet kara gados visi iekrājumi bija pazuduši. Tā mēs tur dzīvojām. Kad nomira vecmāmiņa, kaimiņiene Emīlija bija man aukle, jo vecāki strādāja kolhozā. Es viņu saucu par draugu. Tā kā Emīlijas dēla Jāņa ģimenē bērnu nebija, viņi mani galvaspilsētā pieņēma kā savu meitu. No Ancovu ģimenes esmu mantojusi 600 kvadrātmetru zemes un vasaras mājiņu Dārziņos, kas tika pārbūvēta par ģimenes māju, kurā dzīvojam pastāvīgi.
– Kā radās doma rīkot Peipu dzimtas salidojumu?
– Viss sākās ar to, ka vecākajam mazdēlam Kristeram, kuram nu jau būs 20 gadi, skolā vajadzēja veidot dzimtas koku trim četrām paaudzēm. Savācu fotogrāfijas, kādas bija iespējams, un radās interese. Sāku meklēt senčus Tirzas baznīcas draudzes grāmatā, izpētīju, ka visvecākais zināmais Peips Andrievs ir dzimis Druvienas Silmačos 1812.gadā. Internetā atradu Lidiju Demidovu (dzimusi Peipa) un uzrakstīju viņai. Uzreiz saņēmu atbildi, ka viņu raduraksti neinteresē, bet brālēns Aivars Peips un radiniece Gulbe (arī no Peipiem) vāc informāciju par dzimtas saknēm. Sazinājos un nebija ilgi jāgaida, kad Aivars pie manis ieradās. Salikām kopā, ko bija uzzinājis viņš un ko es. Aivars bija izpētījis dzimtas koku jau četrās paaudzēs, kad to papildināju, iznāca dzimtas koka rullis, kas ir tapetes platumā un piecu metru garumā. Tika nolemts rīkot dzimtas salidojumu, kas notika 2015.gada 1.augustā. Salidojumā pulcējās vairāk nekā 70 Peipu dzimtas cilvēki. Mēs braucām uz Silmačiem, kur estrādē vietējie aktieri nospēlēja ainu no “Skroderdienām Silmačos”. Tad devāmies uz Druvienas kapiem, kur nolikām ziedus un aizdedzām svecītes dzimtas aizgājēju piemiņai. Vecajā skolā ēdām Buņģa zupu… Tas ir ļoti vajadzīgs – ne tikai zināt, bet arī tikties ar radiniekiem un uzturēt kontaktus, nenorobežoties no savējiem. Esmu pētījusi arī Cesvaines baznīcas grāmatu, lai uzzinātu vairāk par mammas dzimtu. Manas mammas tēva Jēkaba Kalniņa brālis Jānis Kalniņš bijis viens no Druvienas pirmajiem skolotājiem, kurš vadīja arī kori. Viņa sieva bija Poruka tēva māsa. Vecāsmātes uzvārds bija Kurme, viņa ir no Kraukļu pagasta. Kopā ar vēl vienu radinieku kapu svētkos Cesvainē prezentējām vēl vienu dzimtas koka rulli, kurā ir apzinātas 10 paaudzes.
– Acīmredzot tas stiprina ne tikai dzimtas locekļu saites, bet arī latviskumu.
– Jā, tas ir jūtams. Pagājušajā rudenī Poruka dzejas dienās mēs braucām ekskursijā pa Druvienu. Braucienu sākām no Tirzas pagasta robežas un beidzām Pērļu silā pie Brūklenāju vainaga. Atzīšos, ka es tur nebiju bijusi, jo neviens tuvinieks tur nedzīvo un bez vajadzības jau apkārt nestaigā. Ekskursija bija ļoti interesanta, ietverot gan muižas ēkas, gan daudz ko citu.
Atceros, ka 1961.gada pavasarī palaida pirmo satiksmes autobusu uz Druvienu, kas kursēja divas reizes dienā. Pa skolas logiem skatījāmies, kā šoferi sveica ar ziediem. Tas bija liels notikums. Apmēram šajā laikā pagastā parādījās dažas krievu tautības ģimenes. To bērni mācījās mūsu skolā, kur bija jāmācās un jārunā latviski. Neviens ar viņiem krieviski nerunāja, jo nemaz to neprata, izņemot tos, kas bija atgriezušies no Sibīrijas. Mans tēvs, kurš ir dzimis 1910.gadā, krievu valodu skolā nav mācījies. Mana mamma nedaudz prata, jo vēl cara laikā to bija nedaudz apguvusi.
– Muzejam esat nodevusi gan dažādus priekšmetus, gan fotogrāfijas, dokumentus vai to kopijas, gan arī savas atmiņas. Par ko tajās stāstāt?
– Par daudz ko, piemēram, par tēva Jāņa kara gaitām. Jāņi bijuši trīs paaudzēs – tēvs, tēva tēvs un tēva vectēvs. Visi guļ Druvienas kapos. Tēvam bija trīs brāļi. Vecākais bija brīvprātīgais Latvijas atbrīvošanās cīņu dalībnieks. Lai Latgalē vairotu latviskumu, viņu nosūtīja uz Ludzu. Tur viņš apprecējās, strādāja policijā, kur uzdienēju līdz priekšniekam. Kad ienāca Sarkanā armija, viņu arestēja un ielika Daugavpils cietoksnī. Kad viņu reabilitēja, dokumentos atklājās, ka 1942.gadā ir nošauts Krievijā. Otrs brālis bija vācu armijā, caur filtrācijas nometnēm izgāja pusi Eiropas. Par vienu brāli man pagaidām nav nekādas informācijas. Manu tēvu, jaunāko brāli vācieši karā neņēma, jo viņam bija jāapgādā vecāki. Savukārt krievu armijā viņu paņēma pašās kara beigās – 1944.gada novembrī. Aizsūtīja uz Kurzemes katlu, kur cīņas turpinājās līdz 1945.gada novembrim, kad beidzot varēja atgriezties mājās. Laikam viņš bija viens no nedaudziem druvēniešiem, kuri kara laikā netika ievainoti, lai gan viena šķemba bija izskrējusi caur kājām un nocirtusi šineļa stūri.
Dziedāšana – sirdslieta paaudzēs
Baibas Gulbes, Paijas meitas, sirdslieta un lielākā aizraušanās ir dziedāšana. Cik viņa sevi atceras, vecmāmiņa Marija dziedāja – katrai dzīves situācijai bija sava dziesma. “Tās ir palikušas atmiņā un tiek dziedātas, lai gan mani vecāki nav aktīvi dziedājuši koros vai tāpat. Tagad šīs dziesmas pamazām parādās arī Druvienas folkloras kopas repertuārā, jo tā interesējas par tautas dziesmām, kuras nav dziesmu krājumos. Druvienā ir arī izdota grāmatiņa un disks tieši ar pagastā dziedātajām dziesmām,” stāsta B.Gulbe. Baiba mācījās mūzikas skolas kora klasē, tagad dzied divos koros. Rīgas pareizticīgo kamerkorī “Blagovest”, kas ir augstas kvalitātes kolektīvs, kura repertuārā ir garīgā mūzika. “Nesen bijām Šrilankā, kur uzvarējām Āzijas valstu olimpiādē, iegūstot galveno balvu. Vasarā ieguvām nācijas “Grand Prix” kausu, arī Eiropas “Grand Prix” kausu garīgās mūzikas kategorijā. Savukārt latviešu mūziku vairāk baudu Salaspils jauktajā korī “Elpa”. Ar to kopā esmu latviskos pasākumos,” saka B.Gulbe.
Apliecina piederību Druvienai
Ligita Zvaigznekalne, Druvienas Vecās skolas – muzeja vadītāja:
– Gulbju ģimene muzeja svētkos un pasākumos ir neiztrūkstoši klāt un atbalsta, kā vien māk. Jūtam tās milzīgu labestību, piederības sajūtu Druvienai un Poruku dzimtai. Tā ir draudzība mūža garumā un draudzība ar mūsu muzeju, ar Druvienas cilvēkiem. Tāda piederības sajūta nav bieži sastopama. Arī tāds latviskums! Latviska stāja un domāšana raksturo Gulbju ģimeni. Marta, kurai ir desmit gadi, sevi uzskata drīzāk par druvēnieti, nevis rīdzinieci.
Paijas Gulbes atmiņu stāsti, fotogrāfijas un dažādi dokumenti bagātina muzeja ekspozīciju. Viņa ļoti labi saprot, kas ir noderīgs muzejam. Cits, atrodot senas ikdienā nevajadzīgas lietas, varbūt tās izmestu, bet viņa piezvana, vai muzejam tāda lieta ir vajadzīga. Jūtu Gulbju ģimenes atbalsta plecu. Arī izstāžu cikla “Druviena iet uz Latvijas simtgadi” izstādē “Goda saimnieces Druvienā” piedalījās Paija un Baiba ar skaistiem priekšautiem, ģimenes vērtībām, kas saglabātas no “Murānu” mājām. Šajā ciklā vedu muzeja materiālus uz pagasta pārvaldi un stāstu par vērtībām, kādas ir atrodamas muzejā.
