Trešdien bija pēdējā diena, kad Ziemeļaustrumu reģionālajā lauksaimniecības pārvaldē pieņēma pieteikumus par vētras postījumiem, kas nodarīti lauksaimniekiem.
Trešdien bija pēdējā diena, kad Ziemeļaustrumu reģionālajā lauksaimniecības pārvaldē pieņēma pieteikumus par vētras postījumiem, kas nodarīti lauksaimniekiem. Ir zināms, ka lauksaimnieki Latvijā par vētras nodarītajiem postījumiem saņems valsts atbalstu trīs miljonu latu apmērā.
Ziemeļaustrumu reģionālajai lauksaimniecības pārvaldei vēl nav ziņu, cik liela naudas summa nonāks Gulbenes rajonā.
Pēc jaunākās informācijas Gulbenes rajonā vētra laukos nopostījusi jumtus un radījusi zaudējumu lauksaimniecības produkcijas ieguvē kopsummā gandrīz par 172 000 latu. Apzināti arī mežiem nodarītie zaudējumi – kopsummā aptuveni par 2000 latiem.
Vētrā cietušas arī vairākas 19.gadsimtā no guļbaļķiem celtas saimniecības ēkas, kas atrodas “Kalniešu” saimniecībā Beļavas pagastā. Baiba Upīte lielākoties nodarbojas ar naturālo saimniecību, taču par perspektīvu uzskata aitkopības nozari, kuru lēnām, bet uzcītīgi attīsta. Vētras laikā sagruvis siena šķūnis 30 kvadrātmetru platībā, kur atradās lielākā daļa lopbarības, vairākām citām ēkām jumtos izrauti robi. B.Upīte stāsta, ka bojāti jumti govju un aitu kūtij. Savukārt graudu noliktavai vairākās vietās norauts šīferis. Saimniecībai nodarīti zaudējumi aptuveni 350 latu apmērā.
Vētra saudzē simtgadīgus ozolus
Vētra nav saudzējusi aitu aploku. Aploks ir nogāzts. Netālu no mājām pļaviņā vējš nolauzis vecu liepu. “Lopiem skāde, viņiem tā patika pie šā koka sānus pakasīt,” skumji smaida saimniece. Toties vairāk nekā 100 gadus vecā ozolu audze pretī stihijai turējusies itin braši.
“Koki ir stādīti reizē ar lauku sētas izveidi. Saimniecībā vecākā ēka ir 1848.gadā celtā rija, kas izmantota arī kā dzīvojamā ēka. Tagad te ir pieliekamais sienam un graudiem. Vecā klēts, kas pārbūvēta par aitu kūti, ir celta 1898.gadā. Govju kūts būvēta 1903.gadā. Vētrā sagruvušais šķūnis ir celts aptuveni 1930.gadā – Latvijas ziedu laikos,” rāda un stāsta saimniece. Viņa uzskata, ka lauku sētā ēku tuvumā ir vajadzīgi lielie koki, jo tie pasargā no vēja.
“Ne jau velti senči te stādījuši ozolus,” atzīst viņa. Tāpēc “Kalniešos” neviens tiem nedur klāt pirkstu, ja nu pati daba reizēm paretinot aleju. Turklāt mājas tuvumā augošo koku zīles un kastaņi esot dabiskie vitamīni mājlopiem. “Zīles un kastaņi uzlabo lopu veselību. Mazuļi ir žirgti,” stāsta saimniece.
Elektrība orkāna laikā nepazuda
Tagad saimniece cer, ka valdība atbalstīs lauku ļaudis, kaut daļēji kompensējot naudā to postu, ko nodarījusi stihija. Negaidot palīdzību, B.Upīte pati, saucot palīgā dēlus, gādā par bojāto jumtu labošanu, tomēr materiālais atbalsts noderētu.
Elektrības padevē traucējumu “Kalniešu” sētā nebijis. Tas tāpēc, ka te nav gaisvada elektrolīniju, bet ir kabeļi. “Paldies akciju sabiedrībai “Latvenergo”. Mēs te, laukos, elektrības modernizācijā neatpaliekam no Eiropas. Tāpēc arī vētras laikā elektrības bojājumu nebija,” stāsta B.Upīte.
“Kad vējš plosījās, bija bailes iziet no mājas, bailes paskatīties pa logu. Likās, viss sabruks un dzīvojamajai mājai izspiedīs logus, tie burtiski vibrēja,” stāsta viņa.
Ar aitkopību – Eiropas apritē
Šobrīd B.Upītes saimniecībā ir aitas, govis, cūkas un vistas. Lielākoties lopus audzē pašu patēriņam. Aitkopība B.Upītei kļuvusi par perspektīvu jomu tālākai attīstībai. Viņa neslēpj, ka ir aizrāvusies ar aitu audzēšanu. Pati smej, ka tas varbūt tāpēc, ka Bārbala folklorā ir aitu aizgādne. Bieži vien arī vārdadienu nākoties svinēt aitu kūtī, pieņemot jēriņus. Šoreiz vārdadienas “dāvanā” saņemti 12 jēri. Allaž jēri dzimstot saimnieces dzimšanas dienā, kas ir aprīlī. “Manas saimniecības aitas – Latvijas tumšgalves – ir Eiropas apritē, ganāmpulks iekļauts pusnaturālo saimniecību atbalsta programmā. Pašlaik audzēju 39 aitas. Ir arī 30 jēri. Būs vēl,” stāsta B.Upīte.
Vienu no saimniecības trim auniem – Meksi – ārzemju eksperti ir atzinuši par labu, jo dzīvnieka asinis nodotas laboratoriskiem izmeklējumiem. “Viņš ir kā muitnieks. Izliekas, ka ir mierīgs un neko nemana, bet, līdzko pagriezīsi muguru, tā mēģina iebuknīt,” stāsta B.Upīte. Šis auns uzskatot sevi par ganāmpulka barvedi un aizstāvi.
Reizēm kāda no aitām pamet savu bērnu, tad saimniecei mazulis jābaro no pudelītes. Jēriņš pieķeras barotājai kā mātei, kūtī allaž brēkdams sagaida un vasarā staigā pa pēdām. Šie jēri vienmēr kļūst mīļāki par citiem.
Saimniece atzīst, ka Latvijā šobrīd vērtē ir aitas gaļa, tomēr nauda nenāk viegli. Nesen par aitu, kas svērusi 105 kilogramus, saimniece nopelnījusi 84 latus. Gandarījums bijis liels. Aita bijusi tik branga, ka divi vīri to nesuši uz automašīnu. Toties vilnai ir mazs noiets, bet ādas vispār nevienam neesot vajadzīgas.
Lauku mīlestība ir asinīs
B.Upīte saka, ka mīlestību uz laukiem ir pārmantojusi no vecākiem. Mamma esot bijusi zootehniķe, viņas brālis bijis kolhoza vadītājs, agronoms. B.Upīte saimniekošanu “Kalniešos” uzsākusi, pārvarot iekšējas šaubas. “Sākumā par pienu maksāja divus santīmus litrā. Ar gaļu nebija labāk. Laukos rezultāti atkarīgi no laika apstākļiem – ir sausas un ir pārāk slapjas vasaras. Līdz šim visas grūtības esmu pārvarējusi,” stāsta saimniece.
Viņa atzīst, par spīti dažādām ikdienas raizēm, salīdzinot ar pilsētas dzīvi, laukos viņai visi kreņķi liekoties pozitīvi. “Pieļauju kļūdu, pati to laboju. Veiksmes priecē. Pati sev savu reizi nesu laimi, esmu varone, pati iepazīstu sevi. Praktiski gūstot pieredzi saimniekošanā, zināšanas nogulsnējas un krājas iekšējā enciklopēdijā,” atāsta B.Upīte.
Saimniece “Kalniešu” lauku mājās ir dzimusi un dzīvo līdz šim laikam. Bijis posms, kad dzīvojusi un strādājusi Gulbenē, bet pēc māmuļas aiziešanas aizsaulē atgriezusies dzimtajās mājās. Meita Eva strādā Īrijā un materiāli palīdz mammai, lai var uzlabot saimniekošanu “Kalniešos”. Tā ir tapusi mūsdienīga piena dzesētava un lopbarības virtuve. Dēls Mairis saimnieko “Kalniešos” kopā ar mammu. Pārējie bērni mācās vai apvieno darbu ar mācībām. Bērni – Inese, Eva, Mairis, Agnese, Jānis un Ilze – ir 20 līdz 29 gadus veci. Visi allaž gaidīti lauku mājās. Arī bērni mīlot dzimtās mājas.
Bail no klaiņojošiem suņiem
“Kalniešu” aitas līdz šim laistas ārā pastaigāties arī ziemā, taču esot viena problēma – klaiņojoši suņi. No tiem nācies ciest. Pirms diviem gadiem suņi uzklupuši aunam. Vairs tik lielas nelaimes nav bijis, taču saimniece ir nobijusies un pēdējā laikā vairs neriskējot laist aitas pastaigā. Klaiņojošie suņi regulāri “Kalniešos” čiepjot vistas. Gada laikā pazūdot aptuveni 30 mājputnu.
“Tie nav vilki vai lapsas, tie ir klaiņojoši suņi. Tie ir redzēti, uz viņiem pat ir šauts. Tomēr pagaidām šo problēmu atrisināt nevar,” atzīst B.Upīte. Ar bažām viņa atstāsta presē lasīto par to, ka kādā citā rajona pagastā klaiņojoši suņi saplosījuši divus gadus vecu bulli.
