Vienmēr esmu apbrīnojusi tos cilvēkus, kuriem izdevies gadiem saglabāt savas dzimtas vēsturi un kuri spēj arī mūsdienās savas dzimtas locekļus saaicināt kopā dzimtas salidojumos. Slavenākas dzimtas pat ir izveidojušas dzimtas ģerboņus, piemēram, kāda Pumpuru dzimta savā ģerbonī uzzīmējusi zaru ar pumpuriem, bet Pīrāgu dzimtas ģerbonī kā ozolzīles izvietoti – pīrādziņi. It kā smieklīgi, bet, manuprāt, tomēr jauki! Izrādās, internetā ir vietne “www.lvva-raduraksti.lv”, kas ir Latvijas Valsts vēstures arhīva projekts “Raduraksti”. Tā mērķis ir paplašināt dokumentārā mantojuma pieejamību, lai paplašinātu iedzīvotāju identitātes un dzimtu vēstures pētniecības iespējas, kā arī lai nodrošinātu dokumentu oriģinālu saglabāšanu, izveidojot mūsdienām atbilstošu dokumentu drošības un izmantošanas fondu. Virtuālajā arhīvā pieejamas Latvijas evaņģēliski luterisko, Romas katoļu, pareizticīgo, reformātu, uniātu, baptistu, vecticībnieku draudžu un rabinātu metriku grāmatas, dvēseļu revīziju saraksti un 1. Viskrievijas tautas skaitīšanas 1897.gadā Kurzemes un Vidzemes guberņā, un Vitebskas guberņas Latvijas daļā materiāli, kā arī Rīgas mājas grāmatas (1854–1918). Kopš 2013.gada ir pieejama datubāze “Latvijas iedzīvotāju saraksts (1918–1940)”, kurā iekļautas personas, par kurām arhīvs lielākoties var sniegt šādas ziņas: dzimtais uzvārds (sievietēm), ģimenes stāvoklis, par laulību vai šķiršanos, ticību, nodarbošanos, nepilngadīgiem bērniem, adresi Latvijas teritorijā, kā arī pases fotogrāfijas kopiju. Bet kopš pagājušā gada aprīļa vietnē pieejams arī Vecgulbenes privātmuižas revīzijas saraksts un Vecgulbenes dvēseļu revīzijas saraksts. Jā, iespējams, kādu radu datus šajos sarakstos var atrast, ja vien ir kaut kāda informācija par to, ko grib atrast. Un vieglāk to izdarīt noteikti ir tiem, kuru senči ilgstoši dzīvojuši kādā konkrētā vietā. Ja šīs pastāvīgās dzīvesvietas nav bijis, tad tam dzimtas kokam arī nav tās dzimtās vietas, no kurienes sākt augt. Un tā droši vien būs visiem tiem latviešiem, kas par mājām tagad sauc svešas zemes, un ne tikai viņiem. Dzimta jau varbūt arī ir, tikai pamatīgu sakņu tam dzimtas kokam nav. Nesen dzirdēju, kā divi skolnieki sarunājās. Viens jautāja, kā sauc otra tēvu. Tas atbildēja, ka aizmirsis. Tad pirmais izbrīnīts teica: “Kā tu vari aizmirst, kā tavu tēti sauc?” Atbilde bija: “Viņš taču pie mums nedzīvo…”
