Ir cilvēki, kas spēj pielāgoties jebkurai dzīves situācijai un gūt prieku no katras dzīves dienas. Tāda ir arī gulbeniete Laila Liedeskalniņa.
– Tu savulaik strādāji arī “Dzirkstelē”, kas tev palicis atmiņā no šī laika?
– Es biju Gulbenes ģimnāzijas avīzes “Skats” redaktore, gribēju izmēģināt, kā tas ir strādāt lielākā laikrakstā, tādēļ kādu laiku piestrādāju “Dzirkstelē”. Man tas patika, tā noteikti bija ļoti vērtīga pieredze. Es iepazinu daudz jaunu cilvēku, guvu vērtīgas atziņas. Par šo laiku man ir palikušas tikai pozitīvas atmiņas.
– Savu turpmāko dzīvi tomēr nesaistīji ar žurnālistiku.
– Pēc ģimnāzijas absolvēšanas es iestājos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes specialitātē. Taču arī bibliotēkzinātnē es nestrādāju. Kad pabeidzu universitāti, pusotru gadu nostrādāju aviosabiedrībā “airBaltic” par stjuarti. Sāku strādāt, un nekam citam man vairs neatlika laika. Pēc pusotra gada nolēmu, ka gribu tomēr atgriezties Gulbenē. Šeit, Gulbenē, man neizdevās atrast darbu savā izvēlētajā specialitātē, tādēļ nācās meklēt ko citu. Man izdevās atrast darbu “Hansabankā”.
Rīgā mēs ar draugu dzīvojām īrētā dzīvoklī, bet man tik ļoti gribējās savu vietu, savu dzīvokli. Rīgā mēs to nevarējām atļauties, bet Gulbenē mums tas izdevās. Gan es, gan draugs atrada darbu, nopirkām dzīvokli, viss nokārtojās. Esmu ļoti priecīga par to.
– Vai tevi var saukt par dzimtās puses patrioti?
– Jā, noteikti. Arī mani daudzi klasesbiedri ir atgriezušies Gulbenē, ir uzsākuši arī savu biznesu. Tā nevar teikt, ka visi jaunieši tikai dodas prom no šejienes. Protams, tas lielā mērā ir atkarīgs arī no cilvēka. Ja viņam iepatīkas Rīga, nekas nespēs viņu atvilināt atpakaļ.
– Pastāsti par stjuartes darbu!
– Šis darbs bija interesants, taču tas ļoti ietekmēja veselību. Es, protams, šobrīd jūtos daudz ko piedzīvojusi, ieguvusi tādu pieredzi, ko nekur citur neiegūšu, taču, strādājot tur, es tomēr sapratu, ka dzīvē ir daudz kas svarīgāks par materiālām vērtībām. Turklāt šīm citām vērtībām ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Viss plūst un mainās. Aizejot uz darbu, es varēju vakarā arī nepārnākt mājās. Sapratu, ka vairāk uzmanības ir jāpievērš cilvēkiem, kas ir ar mums kopā. Nevar vienkārši aizrauties ar sevi, ar savu karjeru.
Protams, es priecājos, ka man bija iespēja iepazīties ar citu tautību cilvēkiem. Bija gadījumi, kad visi pārējie apkalpes locekļi bija citas tautības, tad varēju iepazīt viņu valodu, viņu kultūru, viņu uzvedību. Es iemācījos dažas frāzes citās valodās. Uzlaboju arī savas angļu valodas zināšanas, jo angļu valoda skaitījās kā galvenā sazināšanās valoda.
Saņēmu arī piedāvājumu strādāt ārzemju kompānijā, taču tam nepiekritu, jo vēlējos palikt Latvijā. Uz ārzemēm noteikti nedevos arī tāpēc, ka tad droši vien izjuktu manas attiecības ar draugu. Mēs esam kopā jau pietiekami ilgu laiku, es nevēlējos zaudēt šīs attiecības.
– Tagad tu strādā “Hansabankā”. Arī šeit tavs darbs ir saistīts ar cilvēkiem.
– Tā droši vien ir sakritība. Ja man būtu nācis kāds cits piedāvājums un es būtu izturējusi konkursu, es noteikti iemācītos darīt arī pavisam ko citu. Man patīk apgūt ko jaunu. Tas tikai paplašina manu redzesloku, krājas arī mana pieredze. Es priecājos, ka māku, piemēram, nodzēst ar ugunsdzēšamo aparātu ugunsgrēku un izglābt cilvēkus no slīkstošas lidmašīnas, tajā pašā laikā varu arī saskaitīt vairākus tūkstošus naudas. Kas man tiks nolikts priekšā, to es noteikti iemācīšos un izdarīšu.
– Kāds ir tavs sapņu darbs?
– Strādāt par stjuarti bija mans sapņu darbs. Kādreiz, vidusskolas laikā, es tiešām vēlējos kļūt par stjuarti, man izdevās to piepildīt. Taču es sapratu, ka tā nav nekāda medus maize.
Šobrīd es esmu apmierināta ar savu pašreizējo darbu. Man ir svarīga stabilitāte, ir svarīgi, lai es varētu katru mēnesi saņemt algu, lai tiktu maksāti nodokļi un es krātu naudu pensijai.
– Cik liela nozīme tavā dzīvē ir naudai?
– Darbā nauda man ir vienkārši darba instruments. Es ar to strādāju, taču neizjūtu to kā vērtību. Taču privātajā dzīvē man tāpat kā citiem cilvēkiem nauda ir ļoti svarīga. Strādājot bankā, esmu novērojusi, ka daudzi cilvēki, sevišķi vecāka gadagājuma, nogulda naudu, taču ļoti daudz cilvēku arī ņem kredītus. Banka, piemēram, piedāvā arī uzkrāt papildus naudu pensijai un apdrošināt dzīvību, taču šos produktus izvēlas salīdzinoši maz cilvēku. Lielākā daļa izvēlas dzīvot šodienai. Taču cerams, ka ekonomiskā situācija uzlabosies.
– Kas, tavuprāt, cilvēkam ir noteikti jāsasniedz dzīvē?
– Es uzskatu, ka katram cilvēkam dzīvē ir jābūt kaut kādam mērķim un uz to ir noteikti jātiecas. Kad esi to sasniedzis, jāizvirza nākamais, un tā ir jāturpina. Ja esi izvirzījis kādu mērķi, bet nevari to sasniegt, vaina ir tevī pašā, tātad tev nav pietiekami liela vēlēšanās to izdarīt. Manuprāt, vislielākā vērtība dzīvē ir pats cilvēks. Daudzi cilvēki vienkārši dzīvo dzīvošanas pēc, taču, manuprāt, tas nav pareizi. Ir jāmēģina sasniegt pēc iespējas vairāk, jāmēģina darīt sevi laimīgu, tad arī pašai dzīvei ir vērtība. Manā dzīvē liela vērtība ir arī ģimenei, cilvēkiem, kas atrodas līdzās, darbam, protams, arī naudai. To visu saliekot kopā, cilvēks var būt laimīgs.
– Kur tu gūsti enerģiju, kā uzlādējies?
– Ļoti mīļa man ir dejošana. Līdz 6.klasei es dejoju sarīkojuma dejas, vidusskolā sāku dejot tautiskās dejas deju kolektīvā “Poga”. Kad atgriezos Gulbenē, es atsāku dejot. Vasarā biju arī deju svētkos. Dejojot man ir iespēja atbrīvoties no stresa, kas ir sakrājies pa nedēļu. Lai arī dejošana ir fiziska aktivitāte, tā ir arī ļoti patīkama atpūta. Es dejoju ar prieku! Nedēļas nogalēs labprāt dodos padejot arī uz ballēm. Vēl kāda mana aizraušanās ir dziedāšana. Ar draudzeni jau kopš 7.klases dziedam dažādos nelielos privātos pasākumos.
Diendienā man iznāk dzīvot līdzi citiem cilvēkiem, jāpielāgojas viņiem, jāizprot situācijas. Vakarā gribas no tā visa atslēgties, atpūsties. Prieks, ka draugs mani izprot un spēj man sniegt atbalstu, labsajūtu un mieru. Viņš pēc dabas nav straujš. Viņš ir pilnīgs pretstats man. Kur es aizskrienu par ātru, tur viņš mani piebremzē. Savukārt tur, kur viņam varbūt kādreiz nedaudz pietrūkst uzņēmības, es viņu pabikstu. Mēs esam pielāgojušies viens otram.
– Tev nesen bija dzimšanas diena, kāda, tavuprāt, ir visjaukākā dāvana?
– Pirms vairākiem gadiem no savas draudzenes es saņēmu kādu ļoti jauku dāvanu. Man kādreiz bija ģitāra, taču pirms vairākiem gadiem tā salūza, draudzene to atcerējās un uzdāvināja man ģitāru. Tas bija ļoti jauks pārsteigums. Man patīk dāvanas, kas ir ar īpašu nozīmi. Kaut tas ir arī tikai mazs nieciņš.
