Ikkatram ir sava pagātne, bet ne visi to zinām un novērtējam. Tautai, kura nezina, neizjūt savas saknes, nav arī nākotnes.
Ikkatram ir sava pagātne, bet ne visi to zinām un novērtējam. Tautai, kura nezina, neizjūt savas saknes, nav arī nākotnes. Tas attiecināms arī uz katru cilvēku.
Kādudien, palīdzot vectēvam uzkopt dzīvokli, pagultē negaidot atradu ko pavisam neparastu. Apsūbējis pakavs. No kurienes un kamdēļ paslēpies zem gultas? Vectēvs zināja stāstīt, ka tas tamdēļ, lai atvairītu nevēlamo ūdens āderu ietekmi. Šis pakavs ir kā piemiņa par sendienām, mūsu dzimtu un tās dzīvi. Tāvārdu pa vārdam, un vectēvs sāka atcerēties par savu bērnību un aizgājušajiem laikiem. Viņa vectēvs Juris Antmans kalpojis pie Litenes muižas barona Volfa par kučieri. Dzimis 1839.gadā, pēc izcelsmes bijis igaunis, ar runas grūtībām latvju mēlē. Cik zināms, tad viens viņa brālis dzīvojis Kurzemes pusē, Ventspilī. Jau no agras jaunības Juris Antmans kalpojis par zirgu puisi barona stallī. Viņa sirdsprieks bijuši zirgi. Tos baroja un kopa, pucēja un sukāja. Baronam bijis paradums ar balti cimdotu roku pārvilkt zirgam gar sānu, pārliecinoties, cik labi zirgi notīrīti. Iespējams, tā arī tikusi ievērota kučiera Jura uzcītība. Kad tam apritējis četrdesmit septītais gads un godprātīgi nokalpoti divdesmit pieci gadi, barons laidis viņu pelnītā atpūtā, iedodot ap pusotra simta pūrvietu zemes ar ēkām. Tā radušās dzimtas mājas Auravā apmēram verstis piecas uz austrumiem no muižas pils.
Seni nostāsti vēstī, ka šajā vietā, pirms tur izveidojies piecu sešu māju puduris, audzis plašs egļu mežs. Barons ļāvis līst līdumus, iekopt tīrumus un apdzīvot. Pirmajā vakarā no nocirsto egļu zariem uzslēja slieteņus nakšņošanai. Ap naktsguļas vietu apkārt snaikstījušies alkatīgi vilki. Lai tos atbaidītu, līdumnieki visu nakti kurināja ugunskurus. Pienācīgā attālumā apkārt notupušies un kaklus izstiepuši, pelēči aurojuši. Tā arī aizsācies vietvārds – Aurava. Senos rakstos kartēs minēts vārds “Aurowa”. Vienlaikus ar atbrīvošanu no kučiera amata barons ļāva apņemt par sievu pils istabmeitu Lūšu Minnu, kurai bijuši nepilni divdesmit gadi. Par to liecina ieraksts 1886.gada 15.jūnija Gulbenes draudzes laulāto sarakstā. Kopīgu dzīvi Juris Antmans un Minna Lūse uzsāka pašā vasaras vidū. Tas ir pirmais zināmais atzars manā dzimtas kokā, kas drīz vien sakuploja un deva bagātīgas atvases: 1887.gadā – pirmais dēls, mana vectēva tēvs Konrāds; 1889. – Reinholds; 1891. – Antons; 1892. – Pauls; 1895. – Voldemārs; 1898. – Anna; 1900. – Otto; 1901. – Aleksanders; 1903. – Vilis.
Ar aizvērtām acīm tverot dzimtas kokus, šķiet, ka tā zariem pieplacis veiklā, lunkanā lūša augums, zem tā nostājies Pretvīrs (AntMann), no visa ļaunā, nevēlamā sargātājs. Arī klausoties vectēva stāstījumā, brīžiem jaušams šis aizstāvis, kā arī manīgais lūsis vienmēr līdzās ģimenei un tās locekļiem.
Ģimenes lokā bijušais barona kučieris Juris Antmans dēvēts par Fāteri. Viņš tērpies pēc muižas ļaužu modes – pagarā svārkā ar spieķi rokā. Saimes darbos maz piedalījies. Toties, kad bērneļi sākuši pārlieku skaļi draiskoties, Fāteram atlicis tikai pakratīt spieķi un bērni kā mazi zvirbulēni aizspurguši un kļuvuši klusi un rātni.
Astoņdesmit gadu vecumā Fāters aizgāja mūžībā, kur viņu jau gaidīja sieviņa Minna. Tagad viņi abi atdusas Gulbenes vecajos kapos. Zemes apsaimniekošana bija jāuzņemas vecākajam brālim Konrādam, jo Reinholds, Antons, Pauls un Voldemārs bija iesaukti cara armijā. Vēlāk viņi pārgāja latvju strēlnieku rindās. Atgriežoties pēc kara, tēva mantojumā atstātā zeme ir bijusi jāsadala trīs līdzīgās daļās Konrādam, Reinholdam un Paulam. Pārējie bērni saņēma mantojumu un devās plašajā pasaulē. Antons ar armijā apgūto galdnieka amatu turpināja strādāt aviācijā Spilves lidostā. Antons esot pat piedalījies Herberta Cukura mazās lidmašīnas “Sprīdītis” būvēšanā lidojumam uz bijušo Kurzemes – Zemgales hercogistes koloniju Gambiju. Voldemārs arī apguvis galdnieka amatu un dienējis uz kuģiem. Atvēris pats savu galdniecību pie Grīziņkalna Rīgā. Vienīgā māsa ģimenē Anna savas darba gaitas uzsākusi pie Litenes barona par istabmeitu, tieši tāpat kā māte. Vēlāk gan pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Otto sirdslieta, tāpat kā tēvam, bijuši zirgi. Viņš strādājis Rīgas hipodromā par zirgkopi un sacīkšu braucēju – žokeju. Kļūdams turīgs, iegādājies pats savus zirgus. Arī brāļu un māsas sirdsprieks bijuši šie staltie, spēcīgie dzīvnieki. Svētdienās kopā apmeklējuši hipodromu un piedalījušies zirgu skriešanās sacīkstēs. Ciemojušies staļļos pie Otto un priecājušies par bērīšiem. Kad pēc Otrā pasaules kara okupācijas vara Otto atņēma zirgus un nodeva svešās rokās, brāļiem ritējušas asaras un pat nosirmojušas galvas.
Visi bērni nodzīvojuši pārtikušu dzīvi līdz pat sirmam vecumam. Vienīgi abus jaunākos – Aleksanderu un Vili – nežēloja liktenis. Aleksanders Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi aizgāja latviešu strēlniekos, no kurienes tā arī neatgriezās, pazūdot Krievzemes plašumos. Pats jaunākais dēls Vilis dienējis Latvijas robežsargos Liepājas pusē. Jūrmalciemā pildījis godpilno jūras aizsargu virsnieka pienākumus. 1941.gadā reizē ar sievu Annu un abiem nepilngadīgajiem bērniņiem Ilgu un Ilgvaru viņu izsūtīja uz Sibīriju. Tur jau pirmajā gadā, bada un katorgas izmocīts, viņš gāja bojā. Pēc kara Anna ar abiem bērniem aizbēga uz Latviju. Dēlu Ilgvaru uzticēja vīrabrālim Voldemāram, bet Ilgu – Konrādam, pati paliekot Jūrmalciemā. Tomēr okupanti arestēja un aizsūtīja atpakaļ uz Sibīriju. Tagad no kuplās dzimtas palikuši tikai trīs ar uzvārdu Antman”is – mans vectēvs Jānis Rīgā, viņa vecākais brālis Artūrs, kuru kara vētras aiznesa uz tālo Kanādu, abi jau arī astotajā gadu desmitā, un Ilgvars, no izsūtījuma atgriezies Tēvijā.
Ar Litenes muižas pili ir lielā mērā saistījusies manas dzimtas sieviešu dzīve – kučiera sievas Minnas, viņas meitas Annas un arī vecākā dēla Konrāda meitas – mana vectēva māsas Ernas dzīve. Pēdējā ilgus gadus strādāja par skolotāju Litenes pilī, pārveidotā par skolu. Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara, kad apkārtējās ģimnāzijas Alūksnē, Balvos, Gulbenē bija sagrautas, tur darbojās Litenes vidusskola ar pāri par desmit izlaidumiem.
Patlaban uz bijušās vecvectēva Jura Antmaņa zemes, kur savā laikā bija iekopti Konrāda “Purmaļi”, Reinholda “Ceriņi” un Pauļa “Brīzes”, tagad valda vien klusums, tukšums, neapdzīvotība un vēja sērīgās nopūtas pēc senajām dienām. Tagad vairs nav ne māju, ne cilvēku. Tāpat kā visā Auravā. Vien vectēva dzimto “Purmaļu” plašā, lazdām apstādītā dārza malā varenu liepu un kļavu apskāvumā čurn vecā klētiņa un gaida atgriežamies bijušo. Joprojām neatstāj cerība, ka reiz atkal kāds iemīlēs šo vietu un atdos tai savas rokas un sirdi. Varbūt šis nejaušais pakavs bija ne tikai iespēja saprast, kas esmu, bet arī apjaust un izjust vietu, kur atrast mājas dvēselei.
