Bija kara laiks, un sarkanais okupants aizdzīts uz austrumiem, tā vietā valdīja “brūnais”.
Bija kara laiks, un sarkanais okupants aizdzīts uz austrumiem, tā vietā valdīja “brūnais”. Grūtības bija ar grādīgiem dzērieniem, bet ļaudis šajā situācijā sāka šo ugunsdziru gatavot paši – tautā sauktu “dzimtenīte”.
Pat izdomāta dziesma bija “Ak, dzimtene, tu dārgā, no miltiem taisīta un ar draugiem klusā vietā izdzerta”. Manam tēvocim Jānim Kalvānam šī būšana beidzās pavisam nelāgi. Viņš savā mežā sāka nodarboties ar “samagonkas” tecināšanu. Paštecināto vajadzēja mēslu talkās, kulšanas reizēs, arī viesībās šo dziru nesmādēja.
Viss ritēja, kā saka, “ar glanci”, pat kaimiņiem neatteica kādu malku no brūvējuma. Šie kaimiņi it kā nejauši iemaldījušies viņa mežā.
Vai nu kādam nebija izdabāts, vai arī starp kaimiņiem atradās “nodevējs”, bet šī lieta nāca zināma valdīšanai.
“Kalvāna kungs, jūs dzenat “ļergu””, tā viņu uzrunāja policists. “Jūsu krūmos šī lieta tiek darīta.”
“Nebūt ne, policista kungs, kas ir noticis krūmos, par to nezinu, un tas neko neizsaka, ka tie ir mani krūmi.”
“Tātad atrastie trauki, ar ko tecināts pašbrūvētais, arī nav jūsējie?” tā policists. Teikt šoreiz taisnību nevarēja, un tēvocis Jānis atbildēja noliedzoši.
“Sajūdziet zirgu un lai trauki tiktu aizvesti uz pagasta namu!” policists deva rīkojumu.
Mēs ar tēvu satikām tēvoci jau ceļā.
“Redzi, radiniek,” mūs uzrunāja tēvocis Jānis, “šoreiz ir jāved savi trauki, ar kuru palīdzību taisīju pašbrūvēto, bet vēl man ir palicis kāds krājums no “aizliegtā” augļa, ar ko es tevi vakarā pacienāšu.” Protams, mans tēvocis Jānis savu solījumu izpildījis. Man gan netika, jo vēl nebiju tādā vecumā, kad drīkstēja to lietot.
