Ir kopā ar cilvēkiem viņiem nozīmīgās dzīves dienās. Kad nodibinājās pirmā Latvijas valsts, radās nepieciešamība pēc institūcijas, kas veiktu iedzīvotāju dzimšanas, miršanas, laulības reģistrācijas uzskaiti, ko līdz tam veica baznīca.
Ir kopā ar cilvēkiem viņiem nozīmīgās dzīves dienās.
Kad nodibinājās pirmā Latvijas valsts, radās nepieciešamība pēc institūcijas, kas veiktu iedzīvotāju dzimšanas, miršanas, laulības reģistrācijas uzskaiti, ko līdz tam veica baznīca. Latvijas Satversmes sapulces kopsēdē
1921. gada 18. februārī pieņēma likumu par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, kas bija pamats dzimtsarakstu nodaļu izveidei valstī.
“Pirms pieciem gadiem, atzīmējot 75 gadu pastāvēšanas jubileju, svinības bija šaurākam lokam, jo bija pagājuši tikai divi gadi, kad pašvaldībās atjaunojās dzimtsarakstu nodaļas. Savukārt šogad svinībās piedalījās gan dzimtsarakstu nodaļu pārziņi, gan Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, gan tieslietu ministre Ingrīda Labucka. No Gulbenes rajona uz Rīgu devās 25 pārstāvji,” informē Gulbenes dzimtsarakstu nodaļas pārzine Mirdza Astrīda Kušķe.
Gulbenē nodaļas nodibina nedaudz vēlāk
“Gulbenes rajonā daļa dzimtsarakstu nodaļu dibinātas 1921. gada otrajā pusē un 1922. gada sākumā. Tradicionāli toreiz darbus veica valžu sekretāri, kas bijuši arī dzimtsarakstu nodaļu pārziņi. To pierāda arī dzimtsarakstu reģistru grāmatas, jo viss rajona arhīvs līdz 1994. gadam atrodas Gulbenes nodaļā,” saka M.A. Kušķe.
Darbs tikai ar cilvēkiem
M.A. Kušķe norāda, ka dzimtsarakstu nodaļā ir darbs tikai ar cilvēkiem. “Starp cilvēku un dzimtsarakstu nodaļas darbinieku nav starpnieku. Strādājot šeit 16 gadus, esmu pārliecinājusies, ka šis ir dziļi svētīgs darbs. Vienmēr savām darbiniecēm un pagastu dzimtsarakstu nodaļu pārzinēm esmu teikusi, ka cilvēki ir jāmīl. Šeit atnāk, lai nokārtotu svarīgas lietas. Šeit ir gana prieka, jo nāk laimīgie, iemīlējušies un jaunie vecāki. Ierodas tie, kas zaudējuši tuvinieku. Katram nepieciešams savs vārds. Protams, gadās arī dažādas neizdarības. Ir cilvēki, kas atnāk agresīvi, ar pārliecību, ka šeit visi strādā slikti. Grūti izlauzties caur šāda cilvēka čaulu, bet arī to var izdarīt,” atzīst M.A.Kušķe. Viņa norāda, ka liels prieks, ja kādam var palīdzēt. “Atnāk cilvēks un lūdz vēsturisku dokumentu. Atrodam vajadzīgo, un cilvēks priecīgs, ka arhīvā esot ziņas pat par laulībām, kas notikušas 1931. gadā. Priecājas tie, kas atraduši jaunu pavedienu ilgi meklētajā dzimtas kokā,” atceras M.A. Kušķe.
Lielākais darbs – laulību reģistrācija
“Efektīvākais un lielākais darbs dzimtsarakstu nodaļā ir laulību reģistrācija. Ģimene sākas ar laulību. Sākas cits pagrieziens, un ir prieks, ka varu šo jauno ģimeni ievadīt dzīvē. Arī laulību ceremonija katram pārim ir citādāka. Ceremonijas vadītājs līdzīgi kā aktieris savu lomu katru reizi nepārveido. Bet pretspēlētājs – pāris, viesi, viņu attieksme rada vārdos nepasakāmu noskaņu. Pārsvarā laulībās no ceremonijas viesiem izjūtu pozitīvas emocijas, retāk vienaldzību. Ir bijis, ka laulājamie aizņemti ar sevi, tad viesu pulkā meklēju kādu acu pāri, kas uzmanīgi klausās un labos vārdus adresē jaunajiem. Laulībās vēlos pateikt, cik nozīmīga ir viņu mīlestība, cik skaistu dzīvi var nodzīvot, ja ikdienā neaizmirsīs izjūtas, kas valda kāzu dienā,” stāsta M.A.Kušķe.
Katrās laulībās esot neliels satraukums. Katru reizi jāsaņemas. Kaut viens teikums jāatrod tieši šiem cilvēkiem. “Kad baznīcas ieguva tiesības, ka tur noslēgtās laulības ir juridiskas un likumīgas, radās doma, ka cilvēki vairs nenāks uz dzimtsarakstu nodaļu. Protams, ir viena daļa, kas attiecības vēlas noslēgt Dieva priekšā. Un tas ir labi, ja viņi to dara savas pārliecības dēļ. Cilvēkiem, kas atnāk uz dzimtsarakstu nodaļu, piedāvājam, vai nevēlas laulāties baznīcā. Ja gaidāms bērniņš, tad jaunais pāris neslēpj, ka dienā, kad būs bērna kristības, arī paši savai kopdzīvei lūgs svētību,” saka M.A.Kušķe.
Sešpadsmit gados salaulāti 1699 pāri
“No 1985. līdz 2001. gadam pilsētā noslēgtas 1699 laulības. Savukārt pati dzīvē esmu ievedusi vairāk par 1500 pāriem. Tas ir liels skaitlis. Apzinos, ka 3000 cilvēku ir stāvējuši manā priekšā. Visiem ir vēlēts, lai viņi mūžīgi būtu kopā. Dots labākais, lai katram būtu mīļas atmiņas par kāzu dienu, kas iesākas dzimtsarakstu nodaļā,” domā M.A.Kušķe.
Viņa priecājas, ka Gulbenē ir iespēja ar katru pāri, kas nolēmuši laulāties, individuāli parunāt. “Jaunie nāk pieteikties, izrunāties par ceremoniju. Redzu viņus kāzu dienā, piereģistrējot bērnu. Bieži, kad šķiru grāmatas, kurās rakstīti salaulātie, gar acīm nozib viņu sejas. Kādi skaisti un apgaroti bijuši laulību dienā,” stāsta M.A.Kušķe.
Viņa atzīst, ka tagad laulību skaits ir neliels. Vismazāk laulību bijis 1997. gadā, jo pilsētā noslēgtas tikai 42. Arī pērn noslēgtas tikai 46 laulības. “Savukārt šķirto laulību skaits ir liels. No 1699 pāriem, ko sešpadsmit gadu laikā esam salaulājuši, līdz maijam šķirti 317. Tagad gada laikā šķirto laulību skaits ir gandrīz tāds pats, kā noslēgto,” atzīst dzimtsarakstu nodaļas pārzine. Viņa piekrīt, ka cilvēkam ir dota brīva izvēle. “Gadās kļūdīties laulātā drauga izvēlē. Tomēr šķiršanās nevar būt vienīgoais problēmu atrisinājums. Kaut arī neviens nav tiesīgs nosodīt otra dzīvi un paveikto,” secina M.A.Kušķe.
Sumina zelta kāzu jubilejā
Kopš 1994. gada Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā ir tradīcija apzināt pārus, kam svinamas zelta, sudraba un pērļu kāzas. “Pērn godinājām sešus zelta kāzu pārus. Skaisti, ja kopā var nodzīvot garu un saticīgu mūžu. Tādēļ viņi ir pelnījuši svinīgā atmosfērā atcerēties kopā nodzīvotos gadus, priekus un bēdas. Esam iekārtojuši atmiņu albumu, kurā ir fotogrāfijas no jubileju svinībām. Brīžiem tajā ir skumji vērties, jo daudzi mīļi cilvēki jau no šīs pasaules aizgājuši. Tomēr mīlestība nekur nav zudusi, tā dzīvo viņa radītajās lietās,” domā M.A.Kušķe.
Reģistrē bērna nākšanu pasaulē
“Dzimtsarakstu nodaļā katrs bērns, kas piedzimis, tiek reģistrēts. Gulbenē to dara Jolanta Kore. Bērnu var kristīt baznīcā, bet vairs nav tā kā vecos laikos, kad no baznīcu grāmatām tika ņemts visu dzimušo saraksts. Tagad ir valsts uzskaite, un katra ziņa tiek nodota Pilsonības un imigrācijas nodaļai,” atzīst dzimtsarakstu nodaļas pārzine.
Viņa norāda, ka laikam līdzi mainījušies arī bērniem dotie vārdi. “Astoņdesmitajos gados modē bija senie, smagie latviešu vārdi – Katrīna, Dārta, Berta. Tagad bērniem liek modernus vārdus gan pilsētā, gan laukos – Darjana, Rebeka, Deivids, Nikola, Džūlija, Džeina, Elenda, Glenda, Endija. Mazāk liek divus vārdus. Vecākiem liekam saprast, ja bērnam ir divi vārdi, tad tie abi ikdienā, ir jālieto,” skaidro M.A.Kušķe. Viņa atzīst, ka vēl nav pienācis to vārdu laiks, kurus aktīvi bērniem lika divdesmitajos gados – Spodra, Ausma, Dzidra. Taču nav izslēgts, ka pēc gadiem arī šie būs aktuāli.
Papildināti arhīva materiāli
Gulbenes dzimtsarakstu nodaļai bija iespēja ar pagastu līdzdalību un pilsētas domes atvēlētajiem līdzekļiem pārkopēt trūkstošos materiālus nodaļas arhīvam par pagastiem laika periodā no 1921., 1922. gada līdz 1944. gadam. “Arī par Gulbenes draudzi bija maz materiālu, jo dokumenti, kas glabājās baznīcā vai draudzē, kara laikā bija gājuši postā. Tagad visi materiāli pēc milzīga darba ir apkopoti,” saka M.A.Kušķe.
Viņa norāda, ka Vita Elsiņa, kas atbild par arhīvu, ir strādājusi, lai visas grāmatas būtu saremontētas un iesietas. “Ir izveidots vārdiskais katalogs par visu, kas atrodams arhīvā. Esam iecerējuši datus ierakstīt arī datorkatalogā, bet vēl ir jāiegādājas dators. Arhīvā ir materiāli no 1905. gada. Kā relikvija ir Velēnas baznīcas dzimtu grāmatas, kurās var redzēt datus pat par 1750. gadu. Turklāt tie ir plaši materiāli, jo toreizējais baznīcas kalpotājs, kas rakstījis reģistrus, bijis akurāts un precīzs. Esmu domājusi, ka cilvēki pēc šiem materiāliem varētu meklēt un taisīt dzimtas kokus. Bieži dzimtas kokus pēta skolēni un kāds pat ir iedziļinājies nopietnāk,” atzīst nodaļas pārzine. Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā reģistri par bērna dzimšanu, laulībām, šķiršanos, miršanu, paternitātes atzīšanu, adopciju un uzvārda maiņu glabāsies 100 gadus. Tad tie tiks nodoti Rīgas, vēlāk – Valsts vēstures arhīvam. Līdz ar to var teikt, ka jau katra bērna dzimšana tiek ierakstīta valsts vēsturē, kuru kāds pēc ilgiem gadiem pārlasīs.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Mirdza Astrīda Kušķe.
Dzimusi: 1935. gadā 22. novembrī Vecgulbenes pagastā.
Mācījusies: Stradu pamatskolā, Gulbenes vidusskolā, Rīgas Pedagoģiskajā institūtā (absolvējusi Latvijas Universitāti).
Strādājusi: no 1959. līdz 1964. gadam Lizuma vidusskolā, no 1964. līdz 1972. gadam Gulbenes 2. astoņgadīgajā skolā, no 1972. līdz 1985. gadam Gulbenes vidusskolā.
No 1985. līdz 1994. gadam bijusi Gulbenes rajona dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Kopš 1994. gada Gulbenes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas pārzine.
Ģimene: precējusies. Ir divi pieauguši bērni un divi mazbērni.
Devīze dzīvei: vienmēr ticēt labajam.
fakti
Visilgāk Gulbenes rajona dzimtsarakstu nodaļa bijusi Rīgas ielā 47, kur tā no piecdesmitajiem gadiem pastāvējusi līdz 1988. gadam.
Jauno telpu atklāšana notika 1988. gada 24. decembrī. Šajā dienā notika pirmās četras laulības un trīs bērnu dzimšanas reģistrācijas.
Pirmais pāris, kas salaulāts jaunajā dzimtsarakstu nodaļā, bija Inga Purmale un Normuns Kalniņš.
Dzimšanas apliecība pirmajiem tika izsniegta Ligitas un Imanta Sprudzānu dēlam Arnim, Marutas un Jura Blumbergu meitai Aigai un Edītes un Roberta Ķikustu dēlam Mārtiņam.
Sešpadsmit gadu laikā Gulbenes pilsētā salaulāti 1699 pāri, no tiem 317 šķirti.
Visvairāk laulības noslēgtas 1989. gadā, kad jaunajās dzimtsarakstu nodaļas telpās salaulājās 172 pāri no rajona.
1993. gadā pēdējo reizi Gulbenes nodaļā laulājās arī pagastu iedzīvotāji. Kopš
1994. gada strauji samazinājās laulāto pāru skaits. 1994. gadā tie bija tikai 57.
Iepriekš bērna vārda došana bija lieli svētki arī vecākiem un kūmām.
Ko saka par laulībām
Ceru, ka tie pāri, kas sadūšojas un pēc ilgākas kopdzīves noslēdz laulību, dara to ar lielāku pārliecību. Dzīve pierāda, ka ne vienmēr, kur diviem pieaugušajiem ir kopīgi bērni, veidojas attiecības un laimīga, pastāvīga kopdzīve.
Daudzi domā, ka papīrs neko attiecībās nemaina. Tas ir līdz zināmam laikam. Ja laulība nav noslēgta, vīrietis vai sieviete jebkurā laikā var aiziet ar lielākiem vai mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo cilvēks likuma priekšā nav saistīts. Laulības nedod tikai papīru, bet atbildību. Turklāt laulības ir jau gadu simtiem iedibināts institūts un no tā tik vienkārši modes dēļ nevajadzētu atteikties.
