Vienmēr skolā labi mācījusies, daudz zīmējusi un dzejojusi, nedomājot, ka šīs nodarbes dzīvē kļūs par vaļasprieku, tāpēc negantībām neatlicis laika.
Vienmēr skolā labi mācījusies, daudz zīmējusi un dzejojusi, nedomājot, ka šīs nodarbes dzīvē kļūs par vaļasprieku, tāpēc negantībām neatlicis laika. Aktīvi darbojusies skolas sienasavīzē, kurā, būdama ceturtās klases skolniece, uzzīmējusi Staļina portretu. Tas izdevies tik dabīgs, ka radusies vēlēšanās par tā laika tautas sauli un tēvu uzrakstīt arī dzejoli.
Tā par skolas gadiem stāsta gleznotāja un dzejniece Biruta Jukāma Žurovska, kura šobrīd dzīvo Smiltenē, bet uz dzimto pusi, kas atrodas Latvijā vienīgajā Līgo pagastā, atbrauc, lai uz brīdi kliedētu ikdienas smagumu.
Vasaras skaistumu māksliniece saskata arī caur vēlu rudeni, kas ir viņas gadalaiks, lai gan pati dzimusi pavasarī, bet lietus laikā Biruta uz jumtiem vēro dejojam Laimas lietusmeitiņas.
Viņa labprāt dodas dejot ziedu pļavā, kājās aujot pieneņziedu zābakus, bet atpūtas brīdī galvu atspiež ceriņziedu spilvenos, apakšā paklājot rožlapu palagus. Sevi Biruta saskata vējā un skaisti uzzied gaismā, bet, mēģinot samudžināt vārdus, lai radītu kaut ko neparastu, viņa sapratusi, ka tas nav vajadzīgs, jo cilvēki vislabāk saprot vienkāršo.
Ik dienu Biruta aizdedz sveci, tad kļūst vieglāk dzīvot. Sveces liesmā sajūtama klusuma un miera elpa. Tas ir tāpēc, ka viņai vienmēr paticis pasaulē saskatīt to, kas citiem šķiet mazsvarīgs un necils.
“Varbūt esmu dzimusi krāsainos magoņu ziedos, nejaušot, ka šis skaistums piedos krāšņumu dzīvei. Tagad es ik brīdi piestāju ziedoša lauka malā, lai paliktu saistīta priekā, kad magoņu deja būs galā,” saka Biruta.
Visu mūžu cenšas mācīties
Viņas darbdiena sakās agri – līdz ar saullēktu, jo rīta stundām zelts mutē un darāmais sokas vislabāk. Ir dienas, kad rokas tver krāsas un gleznotāja otu, ir arī tādas, kad vārdi virknējas cits pēc cita, itin kā spēlējoties.
Ir dienas, kad negribas darīt. Tikai domāt un domāt. Biruta nevar pasacīt, kādi ir brīži, kad viņu apciemo mākslinieciskā mūza, bet zina, ka spēj radīt gan prieka, gan pārdomu, gan skumju un pat dusmu brīžos. Viņa vienmēr ievērojusi patiesību, ka dzīvē katrs pienākums ir tā vērts, lai to veiktu priekšzīmīgi.
“Es tiešām visu mūžu esmu centusies iemācīties kaut ko jaunu. Agrāk bija tādas iespējas un par tām neprasīja maksāt bargu naudu. Pati mācījos Jaņa Rozentāla mākslas skolā un apmeklēju dažādus kursus, ko vadīja sabiedrībā cienīti mākslinieki. Man agri piedzima bērni, tāpēc studēt klātienē nebija iespējams.
Divas reizes neklātienē esmu studējusi žurnālistiku, ko vēl šodien uzskatu par svētīgu ieguvumu, jo tikos ar dzejniekiem, piedalījos dažādos semināros. Ne jau visi tie saistījās ar glezniecību un literatūru, arī režijas apguve ir māksla, jo mūža lielāko daļu esmu aizvadījusi, strādājot kultūras jomā.
Atceros, ka kultūras nama vadītājam, kam izdevās tas vai ne, bija jābūt kā dzejniekam. Vajadzēja rakstīt pasākumu scenārijus, dažādus apsveikuma un joku dzejoļus. Tiesa, padomju gados tā vairāk bija cilvēku ķengāšana, jo vajadzēja izsmiet dzērājus un sliņķus. Ne vienmēr tas bija viegli. Bet – tāds laiks,” Biruta atceras un salīdzina jēdzienus – kultūra, šodiena un vakardiena.
Nav izvēles iespēju
Biruta domā, ka pilsētā mūsdienu jauniešiem nav izvēles iespēju, jo daudzas kādreizējās kultūras iestādes darbību pārtraukušas vai to radikāli mainījušas. Galvenokārt ir bāri, kafejnīcas un diskotēkas.
“Arī oficiāli pasākumi ir samērā liels retums, bet jaunieši tos apmeklē nelabprāt, tāpēc jādara viss, lai viņus ieinteresētu. Protams, kultūras darbiniekam tā ir papildu slodze, rosinot izdomu un veidojot pasākumus, kas interesanti dažāda vecuma cilvēkiem. Galvenais – organizatoriskos pienākumus uzticēt arī jauniešiem,” viņa iesaka, būdama pārliecināta, ka latviešu tautas māksla un kultūra ir tik stipra, ka spēj izturēt dažādas “vētras”.
Divvientulībā ar sirdsdarbu
“Es tiešām ceļos rītos agri, lai gleznotu, bet vakarus un naktis atvēlu dzejošanai, tāpēc vienlīdz esmu gan pūce, gan cīrulis. Man ir būtiski, lai radošajā procesā neviens netraucē. Tiklīdz domu ritumu izjauc, tas atgriežas citādāks nekā sākumā.
Abi ar vīru esam izaudzinājuši piecus bērnus. Ir pieci mazbērni, tāpēc sevi uzskatu par bagātu, pat par daudz bagātu cilvēku. Iespējams, tāpēc nogurstu no burzmas. Es vienmēr esmu ilgojusies pēc vientulības brīžiem, kurus sargāju kā dārgumu, jo man to ļoti pietrūkst. Neesmu izņēmums, jo ikvienam cilvēkam tādi ir vajadzīgi.
Agrāk (laikā, kad nevajadzēja skaitīt taupītos latus) es ģimenei pateicu, ka tagad dažas dienas nebūšu mājās. Nopirku biļeti, iekāpu autobusā un aizbraucu uz kādu pilsētu, apmetos viesnīcā un rakstīju dzejoļus vai gleznoju. Mājās atbraucu mierīga un atpūtusies, jo pāris dienas varēju būt divvientulībā ar sirdsdarbu. Visi manu rīcību saprata un bija pie tās pieraduši,” Biruta nekautrējas sevi raksturot.
Ir daudz pasūtījuma darbu
Biruta bilst, ka iepriekš neizlemj, ko gleznos. Krāsās paustā tēma sevi piesaka pati. Tā it kā nostājas blakām māksliniecei un ar neredzamiem pirkstiem vada viņas tverto otu. Arī krāsas uzmeklē cita citu, pārsvarā liekot dominēt dzeltenajiem, viegli zaļajiem un brūnganiem toņiem.
Ir gleznas, kurās paužas daudzveidīgs krāsu prieks, kam raksturīga jautrība un nebēdnība. Šos darbus māksliniece dēvē par modernisma piemēriem viņas izpratnē.
“Man ir daudz pasūtījuma darbu. Gleznoju cilvēkiem mīļas vietas, mājas, dīķus, ziedus un citu. Daudzas gleznas kā dāvana aizceļojušas uz Vāciju, Īriju un citām valstīm.
Ir gadījies arī tā, ka pie manis ierodas cilvēks un lūdz, lai uzgleznoju viņa jaunbūvēto māju. Aizeju to apskatīt un secinu, ka tur nav neviena koka, krūma vai zieda. Tad paraugos pa labi un pamanu, ka tālāk ir koks, pa kreisi – krūms. Redzēto iekļauju gleznā, tās pasūtītājs ir apmierināts, bet viņa tuvākais kaimiņš – pārsteigts, ka darbā skatāms viņa stādītais koks. Tikai vienā gleznā ir redzama mazmeita, jo līdz šim neesmu uzdrošinājusies gleznot cilvēka portretu. Zinu, ka tas izdosies, bet baidos, ka viņa vaibstos varu nepamanīt to, kas cilvēkam ir būtisks,” saka māksliniece.
Neprotam otru žēlot
Pirmais Birutas dzejoļu krājums “Līdz rudenim” tapis 1975.gadā. Tajā ir dzejoļi no cilvēka jaunības līdz mūža rudenim. Krājumā, kas top šobrīd, būs dzīves vērtību izsvērums, kā tās autore saka, nopietnās pārdomas. Viņa vienlīdz atbildīgi dzejā runā par cilvēku savstarpējām attiecībām, kurās šodien ir par maz līdzjūtības, par mīlestību, kas atnāk tad, kad to nesauc ar skaļiem vārdiem, par to, ka nedzirdam cits citu.
“Mēs ejam un pamanām pakritušu cilvēku. Pirmā doma, kas ienāk prātā, ka tas ir dzērājs. “Lai izguļas,” nodomājam un ejam tālāk. Bet var gadīties, ka cilvēkam kļuvis slikti ar sirdi. Mēs esam gatavi pasmieties par otra nelaimi, bet nepasniedzam palīdzīgu roku,” uzskata dzejniece. Viņa mudina vērīgāk ielūkoties, kas ir blakus. Ir dzejoļi, kas rakstīti tūlīt pēc iekšēji slāpētām dusmām, lai gan Biruta domā, ka ne vienmēr dusmas ļauj sasniegt cerēto un nav vērts piktoties par sīkumiem. Arī par to, ja dienā nav izdevies paveikt plānoto. “Mani sadusmo dzērāji, lai gan tās nav dusmas, bet riebums. Diemžēl neesmu labs piemērs, jo gadās, ka eksplodēju par sīkumiem. Nekas labs tas nav, tāpēc esmu iemācījusies savaldīties,” viņa saka.
Mīlēt ir romantika
“Ir dzejoļi, kuros meklēju atbildi uz jautājumu, vai visu mūžu mīlēt vienu cilvēku ir romantiski. Laikam jau ir, jo esmu bijusi kopā tikai ar vienu vīrieti – savu vīru Zenonu, lai gan mūsu bērni un mazbērni pazīst arī šķiršanās sāpes. Tajās raugoties un nespējot palīdzēt, tapuši vairāki dzejoļi. Ir ģimenes, kur šķiršanās cēlonis ir nabadzība. Cilvēki ir noguruši no bezdarba, no santīmu skaitīšanas, tādos brīžos par mīlestību ne vienmēr gribas domāt,” prāto Biruta.
Māksliniece par lielāko dzīves vērtību uzskata sev tīkamu nodarbošanos, jo tikai tā iespējams gūt piepildījumu dzīvei, un tuvinieku mīlestību.
“Man ir 70 gadu, un es vēlos sagaidīt 80, jo cilvēkam vienmēr ir jātiecas nākotnē, nevis jāskatās atpakaļ. Man vēl ļoti daudz ir jāuzglezno un jāuzraksta,” saka gleznotāja.
