Gulbeniešu Antras un Jāņa Sprudzānu mājās viesus sagaida ļoti draudzīgs un žiperīgs labradora kucēns. Viņš ar interesi ikvienu aposta un vēlas sākt nebēdnīgu rotaļu.
Gulbeniešu Antras un Jāņa Sprudzānu mājās viesus sagaida ļoti draudzīgs un žiperīgs labradora kucēns. Viņš ar interesi ikvienu aposta un vēlas sākt nebēdnīgu rotaļu.
Lai arī ar svešiniekiem rotaļāties ir ļoti interesanti, Džiro palaikam aiziet samīļot arī savus saimniekus. “Džiro mums ir otrais suns. Pirmais labradors (arī melns) mūsmājās nodzīvoja 10,5 gadus, bet pirms pusotra gada devās uz citiem medību laukiem. Tas notika ļoti pēkšņi. Es nekad nebūtu domājusi, ka cilvēks var tik ļoti pieķerties sunim – mēs ar Jāni raudājām kā mazi bērni,” ar skumjām atceras Antra. “Taču šobrīd mūsu ģimenē ir ienācis jauns labradors, lai gan pirms tam bija daudz diskusiju, ka varbūt vajag iegādāties kādas citas šķirnes suni vai arī šīs pašas, bet tikai citas krāsas suni. Tā mēs ilgi domājām, līdz vasarā saņēmām zīmes – kādās sporta spēlēs redzējām melnu labradora kucēnu, pēc tam arī, ceļojot pa Igauniju, un vēl trešo pludmalē. Sapratām, ka viss būs kārtībā – ir jāņem melns labradors, jo viņš ir vislabākais!” saka Jānis.
Atceļo no Valmieras
Atnākot kādā vakarā mājās, Jānis Antrai priekšā nolika avīzi ar sludinājumu, ka pārdod labradora kucēnus. “Man nekas cits neatlika, kā zvanīt. Pirmais zvans bija par vēlu, kucēni jau bija pārdoti, bet pēc pāris nedēļām parādījās cits sludinājums un jau nākamajā dienā devāmies uz Valmieru pakaļ savam sunim,” atceras Antra.
Džiro ir dzimis valmierietis. Metienā ir bijuši deviņi kucēni. “Visi deviņi bija melni kā velni, šis pats pienāca pie mums. Viņam jau bija iezīmēts vārds Jiro Cintweed. Vienubrīd spriedām, ka domāsim paši savu vārdu, bet pēc tam iepatikās Jiro, kas izrunājas kā Džiro, tā arī šis vārds palika,” atklāj suņa saimniece.
Pirms neilga laika saimnieki kopā ar Džiro bijuši Valmierā uz kucēnu skati, kur tika atrādīti visi šī metiena kucēni. “Tas bija kārtīgs suņu tusiņš. No deviņiem brāļiem un māsām bija ieradušies septiņi, mazajiem nerātneļiem bija ko spēlēties un trakot. Šajā reizē saņēmām arī ciltsrakstus. Pārstāvis no Valmieras suņu kluba teica, ka šis metiens ir ļoti interesants. Tas ir starp pirmajiem Latvijā, kad ir sajauktas dažādas asinis. Viņš uzskata, ka tas varētu uzlabot šīs šķirnes kvalitāti. Mūsu sunī rit amerikāņu, somu un latviešu asinis,” atklāj Antra, bet Jānis piebilst, ka Džiro vecmāmiņa šobrīd ir labākā narkotiku meklētāja Latvijā. Lai arī viņai ir desmit gadi, joprojām ir ierindā.
Mīļākā vieta – guļamistaba
“Šobrīd mēs dzīvojam, salīdzinot šo suni ar iepriekšējo. Kaut kur lasījām, ka labradors var iztikt bez ūdens, bet bez cilvēka viņš dzīvot nespēj. Džiro ir spilgts apliecinājums tam. Šis suns ir luteklītis, viņš vairāk ir sirdij un dvēselei,” saka Antra. Rakstura ziņā šis labradors ir uzstājīgāks, viņš arī daudz vairāk rej. “Pat naktī, sajūtot kaut kādas skaņas, Džiro sāk riet tā, ka visi mājinieki pielec sēdus gultās,” stāsta saimniece.
Džiro pagaidām dzīvo iekšā mājā un ārā iziet tikai nedaudz pastaigāt, taču Sprudzānu ģimenes māja ir pietiekami plaša, sunim ir kur izskrieties. Džiro mājās ir arī trīs draugi – kaķi. Ar katru kaķi viņam ir izveidojušās savas attiecības. Vecākajam kaķim tāpat kā Džiro mīļākā vieta mājās ir saimnieku guļamistaba – šī teritorija tiek dalīta, taču abi dzīvnieki respektē viens otru. Vislabākās attiecības Džiro ir ar jaunāko minci, ar to var arī paspēlēties.
Ienes mājā dzīvību
“Celšanās no rīta sākas ar to, ka pēc modinātāja zvana Džiro pienāk pie manis un nolaiza muti, tā mani ceļot augšā,” stāsta Antra. Arī brokastojot tiek ielāgotas savas tradīcijas. Džiro, protams, būtu jāēd sava speciālā barība, taču no rīta viņš to nekad neēd, kamēr nav dabūjis pāris sviestmaizes. Pēc pārdomu laika, ka maizīšu vairāk nebūs, Džiro dodas pie sava ēdiena bļodas. “Ēdiens, ko ēd cilvēks, viņaprāt, ir pats labākais,” saka Antra. Un arī labākā vieta ir tur, kur sēž cilvēks. Džiro labprāt izmanto iespēju iekārtoties mīkstajās mēbelēs. Ja tas viņam tiktu brīvi ļauts, viņš to darītu ikreiz.
“Mums pa māju iet ņigu ņegu. Jautrības pietiek. Kaķi dzīvo savrup, bet suns ienes mājā dzīvību. Suns šobrīd ir centrālā persona. Džiro ir vajadzīga sava tiesa uzmanības. Viņš ir kā dēle. Atnākot mājās, vispirms ir jāizrunājas ar viņu, pēc tam vari darīt savus darbus,” stāsta Antra.
Bez palaidnībām neiztikt
Labradori esot ļoti attīstīti, apķērīgi un gudri suņi, kas ātri apgūst komandas. Saimnieki ir pamanījuši, ka arī Džiro visu aptver ļoti ātri. Tā, piemēram, nokārtoties Džiro ir iemācījies ārā, viņš māk paprasīties, lai saimnieki saprastu, ka viņam ir nepieciešamība iziet ārā. Savukārt pēc pastaigas Džiro pacietīgi ļauj notīrīt ķepas – viņš pats dod ķepas saimniecei. Labi saprot arī to, ka ir sastrādātas ziepes, tad ir žigli jālaižas prom, bet bez palaidnībām šādā vecumā neiztikt. “Džiro jau ir paspējis saskādēt vairākus zābakus un kurpes, taču jāpiekrīt laikam kādam citam šā metiena kucēnu saimniekam, viņš teica – manis pēc, lai viņš visu sagrauž, pats galvenais, ka viņš ir tik mīļš,” saka Antra.
Saimnieki arī nopietni apsver domu Džiro vest uz suņu skolu. “Pamatkomandas viņš ir apguvis, taču domāju, ka mācībās kļūs citādāks. Labradori ir brīvdomātāji. Ja kaut ko ieņem galvā, noteikti to arī darīs. Domāju, ka viņš mainīsies, kad sāks iet uz mācībām,” spriež Antra.
Jānis piebilst, ka pavasara pirmais darbs viņiem noteikti būs sataisīt vārtiņus un žogu, lai Džiro var droši pastaigāties pa savu teritoriju. Saimnieki viņu pie ķēdes negrasās siet, viņš taču ir īsts ģimenes mīlulis.
