Cilvēka “mugursoma” ir bagāta. Tajā slēpts raksturs, mentalitāte, jūtas un emocijas, alkas pēc kaut kā cēla, vēlme sasniegt rezultātus, attīstīties, saprast un uzzināt. Tomēr viens no vērtīgākajiem ieguvumiem šajā kolekcijā ir spēja ticēt, kas piemīt ikvienam neatkarīgi no vecuma, dzimuma un platuma grādiem, kur viņš apmeties. Tā ir kā staigāšana pa šķietami plānu, paša fiziskām maņām nepārbaudītu ledu, kas ļoti bieži ir vienīgā pāreja savas pieredzes bagātināšanai un iespējai noorientēties dzīvē. Mēs uzticamies citiem, dažkārt ticam lēti un paļaujamies uz māņiem, tomēr nevaram bez tā. “Vispārīgā ziņā ticībai ir milzīga nozīme,” pārliecināts arī ģimenes terapeits Sandis Ratnieks.
Ko ierakstām “diskā”?
Cilvēks jau piedzimst ar spēju paļauties, ticēt un uzticēties, tomēr tā kvalitāte, spēks un virziens, kur tiks raidīts šis enerģijas lādiņš, lielā mērā atkarīgi no vides, kur viņš audzis. “Bērns, ienākot pasaulē, nav gluži kā balta lapa, bet drīzāk kā datora disks. Jautājums – ko tajā ieraksta? Viena no ģimenes funkcijām ir iedot visu, kas vajadzīgs, lai atvase spētu noorientēties un dzīvot šajā pasaulē. Speciālisti pārliecināti, ka īpaši liela nozīme ir pirmajiem trīs dzīves gadiem. Ja mazajam blakus atrodas stabila piesaistes persona, viņā veidojas tā saucamā pamatuzticība, kas ļauj turpmāk dzīvē raudzīties nevis ar bailēm un nedrošību, bet lielu paļāvību,” stāsta terapeits. Šī paļāvība tālāk ļaus veidot un paplašināt pašam savu pieredzes lauku, kurā, protams, neiztikt arī bez kritiskās domāšanas.
Uzticamies citu pieredzei
“Lielāko daļu, ko domājam par pasauli, mēs nekad neesam pārbaudījuši un nekad arī nepārbaudīsim. Vai man ir pamats pieņemt, ka uz pasaules dzīvojuši dinozauri? Tā kaulu rokā turējis neesmu, tikai redzējis fotogrāfiju. Savās aizdomās varētu attīstīt ideju, ka tā ir montāža, tomēr noticu, ka dinozauri bijuši un pieder pie zemes senākās vēstures. Mēs uzticamies citu pieredzei. Te iezīmējas mistiskā ideja par visas cilvēces vienotību. Ir lietas, kas tiek atklātas un kļūst par tās bagātību, piemēram, elektrība. Ir dažādas pieredzes un pasaules izzināšanas formas, no kurām visi gūstam labumu,” pārliecināts Sandis, mudinot tomēr neatmest veselo saprātu. Katram ir savi kritēriji, kā viņš šķiro un analizē informāciju, taču mūsos likta vajadzība uzticēties. To labprāt savās interesēs izmanto negodīgi cilvēki, bet arī vilšanās brīžam ir zāles.
Cilvēki ir reliģiozi
Ticību parasti saista arī ar katra cilvēka dziļākajiem un pārdabiskākajiem meklējumiem. “Visu mūsu domāšana vairāk vai mazāk ir reliģiska satura. Katrā ir šis iedīglis jeb vēlēšanās noorientēties. Atnāku kā cilvēks un aizeju, bet redzu, ka pasaule darbojas pēc kādiem noteiktiem likumiem, ka te ir sistēma un tai ir jēga. Reliģiozitāte sastopama visos platuma grādos un rāda, ka cilvēkam ir vēlēšanās saprast un ieraudzīt dzīvi lielākās kopsakarībās,” skaidro S.Ratnieks, norādīdams, ka vēsturē bijuši mēģinājumi veidot un formulēt visdažādākās uzskatu sistēmas, cenšoties rast atbildi uz jautājumu – kas tas ir, kas iespaido mūsu dzīvi? Ļaudis pētījuši zvaigznes, meklējot ielūkojušies nākotnē un prognozējuši likteni, personificējuši auglību un debesu spīdekļus, pielūguši visu, kas “kust un nekust”, jo no tā tik ļoti bijusi atkarīga viņu dzīve. “Liela daļa ir dabas reliģiju, tomēr pastāv uzskatu sistēmas, piemēram, kristietība, kur skaidri formulēts, ka ir Viens vislielākais,” teic Sandis, atzīstot, ka pašam arī tā šķiet simpātiska, jo kristietība traktē cilvēku kā pretrunu plosītu būtni, kurā labais un ļaunais ir sajauktā veidā un miesas tieksmes jeb īstermiņa vēlmes garo pret gara tieksmēm (ilgtermiņa vēlmēm), aicinot cilvēku pozicionēties, kā arī būt atbildīgam par savu rīcību.
Piedāvā “krutkas”
“Tomēr mūsdienās raksturīgs sinkrētisms (dažādu reliģiju savstarpēja ietekmēšanās – aut.), jo dzīvojam informācijas laikmetā un mūsu prātos nosēžas atsevišķas atziņas. Cilvēku attieksmi pret ticību reliģiskā nozīmē var salīdzināt ar iepirkšanos lielveikalā, kad no visa izvēlos tikai to, kas pašam patīk. Šā iemesla dēļ uzrakstīts daudz grāmatu, kuras nepārstāv konkrētu sistēmu, bet ir “atgremojums» par kādu tēmu, lai tā mūsdienu rietumu cilvēkam šķistu pievilcīga, jo pastāv uzskats, ka šīs sistēmas kaut kādā mērā ierobežo personas brīvību. Tāpēc ir vēlme radīt ideālu sistēmu, kad paņemam, piemēram, tēmu, ka Dievs ir mīlestība, Viņš ir labs un nekad nesoda, piejaucam tam klāt, ko vēlamies, bet… sanāk kokteilis,” raksturo S.Ratnieks, mudinot vienmēr vērsties pie avotiem, lai atrastu “tīru mantu”, jo pārāk bieži tiek piedāvātas dažādas “krutkas”.
Ticība ir brīnums, kas pilnībā maina cilvēka dzīvesveidu. (S.Kirkegors)
Ticība ir spējas turēties pie reiz iegūtas pārliecības, par spīti sajūtu svārstībām. (Autors nezināms)
Tas, kurš ir pazaudējis naudu, ir zaudējis daudz;
Tas, kurš ir pazaudējis draugus, ir zaudējis vēl vairāk;
Tas, kurš ir pazaudējis ticību, ir zaudējis visu. (Autors nezināms)
Aerodinamikas likumi liecina, ka kamenei nevajadzētu būt spējīgai lidot. Kamene to nezina, tāpēc tā tomēr lido. (M.Keja Eša)
Ticība, kas nāk pēc pavēles, nav nekas cits kā nieki. (I.Kants)
Patiesības īstos pamatus aizvien iztaisa mūsu impulsīvā ticība, bet mūsu vārdos izteiktā filosofija – tā ir tikai formulu virkne, kādā ticībā ietērpjas. Tiešā, intuitīvā pārliecība slēpjas mūsu gara dziļumos, bet loģiskie argumenti ir tikai šīs pārliecības paviršā izteiksme. (V.Džemss)
Dieva atziņa ir iekšēja pārdzīvojuma, ne abstraktās domāšanas auglis. Nevar nevienam ticību uzspiest, ja viņam tās trūkst iekšēji. (Le Ruā)
Ja vēlies izārstēties, tici visam, ko saka dakteris, tici zālēm, ko lieto, un ar šo ticību ej gulēt un jaunu dienu sāc. (Autors nezināms)
Ticība ir ļoti dzīvīga. Tāpat kā cerība. (Ē.M.Remarks)
Ticība ir labākais padomdevējs prātam, jo prātam ir robežas, bet ticībai robežu nav.
(B.Paskāls)
Klausieties uzmanīgi. Katrs vīrs atdod savu dzīvi par to, kam viņš tic, un katra sieva atdod savu dzīvi par to, kam viņa tic. Bieži vien cilvēki netic nekam vai arī kaut kam pavisam niecīgam. Un tomēr viņi atdod savas dzīves par šīm mazajām lietām vai arī par neko. Mums visiem ir tikai viena dzīve, mēs to nodzīvosim, un tā būs pagājusi. Atdot visu to, kas tu esi, un dzīvot bez ticības ir daudz bēdīgāk nekā mirt, pat daudz bēdīgāk nekā mirt jaunam. Bet ir arī vēl daudz ļaunāks liktenis par dzīvošanu bez ticības. Tas ir – dzīvot ar stipru paļaušanos uz to, kas dzīves noslēgumā – pie mūžības vārtiem – izrādīsies meli un būs tevi pievīlis. (Ž.d’Arka)
Ticībai vajadzētu būt tavas dzīves stūrei, nevis rezerves ritenim. (C.L.Vīlers)
No www.tikainesakinevienam.lv citātu kartotēkas
