Katru dienu pārliecinos, ka dzīve ir dārga. Nē, ne jau dzīvība, bet dzīve un viss, kas ar to saistās.
Katru dienu pārliecinos, ka dzīve ir dārga. Nē, ne jau dzīvība, bet dzīve un viss, kas ar to saistās. Iespējams, ka mans uzskats ir aplams, tomēr palieku pie pārliecības, ka agrāk par rubli varēja nopirkt vairāk nekā tagad par latu. Nemaz nevajag apmeklēt dārgus veikalus un kafejnīcas. Salūkojiet piecus latus un dodieties pārtikas preču veikalā, lai iegādātos vajadzīgo pārtiku. Diezin vai ar pieclatnieku pietiks, lai nopirktu miltus, makaronus, krējumu, pienu, margarīnu, cukuru, eļļas pudeli, maizi un gabaliņu desas. Pārtika ir tikai viena izdevumu problēmu daļa.
Taisnība tiem, kas saka: “Ja gribi labāk dzīvot, tad par to ir jāmaksā.” Tātad, ja nespēj, tad atsakies no visiem labumiem, bet šie labumi nav lepna pils, villa jūras krastā vai jahta. Tas ir dzīvoklis ar centrālo apkuri, ūdeni un vannas istabu. Tikai nav saprotams, kā var būt tā, ka šo labiekārtojumu apjoms nemainās, nemitīgi mums iesaka “pacietieties, labāki būs” . Būs lētāki komunālie maksājumi, un par tiem nevajadzēs atdot lielāko algas daļu, celsies iedzīvotāju labklājība un tamlīdzīgi. Mēs paciešamies un naivi ticam šiem solījumiem, tikai ejot kārtot maksājumus, kopējās summas ailēs tiek ierakstīti aizvien lielāki skaitļi. Sakod zobus un maksā, bet uz jautājumu, kāpēc maksājuma summa dubultota, skan visai nenoteikta un nepārliecinoša atbilde.
Mēs esam pacietīga un izturīga tauta. Ciešam, cik vien varam, gaidot labākus laikus. Lielāko nopelnītā daļu atdodot atpakaļ valstij dažādu nodokļu un maksājumu veidā, pie tam cenšoties to izdarīt laikā, jo, tiklīdz būsi kavējies, tūlīt tev piedraud ar soda procentiem, bet, ja mēģināsi rast skaidrojumu, uzskatīs par kašķīgu personu.
“Tikai pacieties!” Pacieties, ja tev daļu algas maksā aploksnē, tādējādi aplaupot tavas vecumdienas, pacieties, ja paaugstina dažādu maksājumu summu, pacieties, ja viss pamazām kļūst dārgāks, pacietis un apzinies, ka par neatkarību jāmaksā dārgi.
