Dzīve ir grūta. Jau no bērnības man bijis maz viegluma. Agri rīti, ganu gaitas, skops maizes rieciens.
“Dzīve ir grūta. Jau no bērnības man bijis maz viegluma. Agri rīti, ganu gaitas, skops maizes rieciens. Neesmu lutināta ar grezniem tērpiem un rotaslietām. Līdzinos upei ar cietu gultni un dzidru, tīru ūdeni, upei ar daudzām pietekām, kas ir mani
12 bērni – sešas meitas, seši dēli un 36 mazbērni,” tā dzīvesstāstu sāk Beļavas pagasta iedzīvotāja Anna Mezīte.
Cilvēks, kam bijis daudzkārt grūtāk nekā vienam otram no mums, tomēr pieticis spēka ar lielāko līkumu iet apkārt nemitīgām bēdām, katrā saulesstarā un bērna smaidā skatot gaišumu.
Balto ziedu – bērnībai
Ja dārzā kuplotu rožu krūms, kam būtu lemts ziedēt ar skaistiem ziediem, Anna katru no tiem atvēlētu konkrētam dzīves posmam.
Pirmo – visbaltāko – viņa liktu rokās bērnībai, kas smaržo pēc skopa maizes rieciena un miltu putras, kur saklausāmas rudzu druvu šalkas un kājas stingst rīta rasā, kur gaiss pielīst ar labības kūlēju dziesmām. Basām kājām Annas bērnība skrējusi cauri bērzu birztalai, rokās turēdama ienākušās lācenes un zemeņogas.
“Mans tēvs bija būvinženieris. Viņš gatavoja plānus un būvēja mājas. Zeme un lauku saimniecības viņu neinteresēja. Piecu gadu ilgo dzīvi Lizuma pagasta “Grīšļos”, kas bija māja ar sešām istabām, plašu virtuvi un pagrabiem, salīdzinu ar laimes zemi, kur ir liels dārzs ar ābelēm, plūmēm un ķiršiem. Pie mājas auga dzeltens ķirsis, zem kura tēvs uzcēla namiņu knapsieriņu žāvēšanai. Atceros, ka bija daudz baložu dažādās krāsās. Gar māju tecēja strautiņš.
Netālu no labības šķūņa, kur notika kulšanas talkas, zem varena ozola vakaros gāju sagaidīt tēvu pārnākam no darba. Viņam bieži vien uz rokas bija uzvērta baranku virtene. Tagad tās sver kilogramos, bet toreiz vēra tā dēvētajās binfādēs,” Anna kārto soļus atmiņu takā.
Kavējoties atmiņās, viņa satrūkstas, iztēlē uzjundījot laiku, kad saslima tēvs, dienu, kad skanēja baznīcas zvans, aizvadot viņsaulē aizgājušo draudzes locekli. Piecgadīgā bērna laimes zeme izplēnēja.
Tumši sarkano ziedu – pieticībai
“Pēc tēva nāves māte mantoja tikai trešo daļu no mājas, kuras vērtību apsolīja izmaksāt naudā, bet parādi un laika maiņas dzīvi vieglāku nedarīja. Lizumā palika mana bērnība un bezrūpīgā dzīve, bet mēs pārcēlāmies uz “Melnajām Salām” Elstēs. Iedzīvi salikām ķēvītes vilktajos vieglos ratos, bet es visu ceļu sēdēju kastē kopā ar sivēniem. Lai gan biju bērns, vajadzēja mammai daudz palīdzēt. Viena otru žēlojām,” smeldzes pilni ir vārdi.
Visu mūžu Anna vienmēr godājusi maizes riecienu. No zemes to paceļot, ilgi spiedusi pie lūpām. Šo maizes svētumu viņa iemācījusi arī bērniem, jau agri liekot saprast, ka var nebūt greznas mājās un auto, lepna tērpa un bieza naudas maka, bet galdā jābūt maizei.
Zaļgani dzelteno ziedu – skolai
“Sešas ziemas Gulbīša tagadējā vidusskolā – visa mana izglītība. Atceros, kā stādījām kokus parkā aiz kultūras nama. Šodien savējo vairs neatpazītu. Pa nedēļu gulēju internātā, jo līdz mājām bija seši kilometri. Atceros, katrs rīts un vakars sākās un beidzās ar lūgšanu. Skolotājs Alfrēds Vārdaunis spēlēja harmonijas, bet mēs dziedājām par rītu, kas nāk, gaismu sēdams. Tolaik nekas nešķita garšīgāks par auklītes Valijas Degunas rīvētajām kartupeļu klimpām, ja nu mammas ceptā maizīte, īpaši sakasnītis,” Anna it kā izgaršo kārumu.
Viņa atkal kā toreiz dzied skolas korī, zīmē, mācās vācu valodu un dejo, bet, ziemā, pa kupenām brienot uz skolu, slēpjas grāvī, kamēr garām aiztrauc kaimiņu pajūgs. Meitēns nav mācīts lūgties. Visiem palīdzēt gan. Tikai vienu divpadsmitgadīgā Anniņa nevar paredzēt. To, ka kādā rudens pievakarē, pārnākot no skolas, viņas māte būs mirusi un turpmāk vajadzēs iztikt ar audžumātes mīlestību.
Viskrāšņāko ziedu – mīlestībai
Visskaistāko valsi Anna izdejoja pirms 63 gadiem, kad deju kolektīvā viņu – sešpadsmitgadīgu meiteni – par partneri izraudzījās slaids, gaišmatains jauneklis, nosaukdams vārdu – Jānis Mezītis.
“Pēc mēģinājuma viņš piedāvāja mani pavadīt mājās, bet atrunājos, ka no rīta agri jābūt ganos. Tad pie Jaungulbenes pils bija sporta svētki, kur atkal abi tikāmies. Sākām kopā iet uz ballēm un jubilejām. Biju pie Jāņa pielipusi kā dadzis sētmalē. Domāju, ka ne tikai viņš, bet visa pasaule man pieder. Tad, kad Jānis aicināja palīgā uz “Skrīveru” mājām, kur viņš rentēja 30 hektārus zemes, kopa govis, aitas un cūkas, neatteicu. Ilgi viens otru nolūkojām. Abi zinājām, ka apprecoties kā kungi nedzīvosim, būs daudz jāstrādā. Tomēr 1939.gada vasarā svinējām kāzas,” stāstnieces sejā uzplaiksnī laime.
Tās rokās ir vienrocis labības pļaušanai, ragavu slieču iezīmēts meža ceļš, rudzu statiņu rindas un divu jaunu cilvēku sapņi par savām mājām un iedzīvi.
Ziedu klēpi – 12 bērniem
Pamalē saklausāmo kara balsi Annas pirmdzimtais dēls Alberts nedzirdēja. Tā vietā skanēja mātes šūpļadziesma, kurā bija jaušamas dziedātājas bažas par nākotni. Jaunsaimniecību sadale, vīriešu mobilizācija, aerodroma būve, armiju maiņa, apjukums, neziņa… un jauna sieviete ar zīdainīti uz rokām, otru – zem sirds. Kā steidzīgos filmas kadros aizzib bēgļu gaitas, tumša istaba un jaundzimušās meitiņas pirmais kliedziens, šāviņu ugunis, vācu kareivja pavēles, bailes, atvieglojums, ka var atgriezties mājās.
“Tā bija smaga. Klēts vietā ziedēja lauku puķes, bet istabā skapī bija ierīkota tualete. Uz sētas karājās vāciešu nokauto aitu ādas. Nebija naudas. Ja arī būtu, ko ar to iesāktu. Vajadzēja sākt dzīvi no jauna. Bijām paguruši no jurģiem. Sapņojām, ka reiz sakrāsim naudu un nopirksim māju. Savu. Tomēr tik drīz tas nenotika, jo viens aiz otra sevi pieteica bērni. Mana un Jāņa lielākā bagātība,” mīļi saka sirmgalve un dod padomu, ka nav vērts aizrauties ar mantas krāšanu.
Viņa ir pateicīga katram no viņiem, ka šodien var sildīties mīlestības gaismā.
“Nevienam neesmu varējusi neko sniegt, jo viena roka man bija tukša, arī otrā nekā,” acīs riešas sudrabains asaru mirdzums.
“Esmu laimīga. Zinu, ka dzīve nav rožu dārzs, bet tā skaisti zied,” istabā izskan klusi vārdi. Un tā ir patiesība.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Anna Mezīte, dzimusi Kolaņģe.
Dzimusi: 1922.gada 6.jūnijā.
Mācījusies: Gulbīša vidusskolā.
Ģimene: 1939.gada 11.jūnijā precējusies ar Jāni Mezīti. Bērni – Aina, Dzidra, Ilga, Sandra, Astra, Māra, Voldemārs, Viesturs, Andris, Alberts, Juris un Jānis.
Par lielāko vērtību uzskata: 12 bērnus un 36 mazbērnus.
Ietur neitrālu pozīciju
Sandra Kovača par māti:
– Vai vispār var būt pasaulē vēl labāka mamma? Viņa ir arī stingra, bet tas vienmēr nācis caur mīlestību. Arī tagad viņa mazbērniem neļauj darīt visu, kas ienāk prātā.
Dažkārt saka: jaunai ģimenei no vecākiem jādzīvo atsevišķi, bet mamma dzīvo pie manis. Viņa izvēlējusies pareizāko – ir neitrāla, neiejaucoties manā ģimenes dzīvē. Pat vīrs priecājas, ka viņam esot veicies ar sievasmāti. Vienmēr domāju, kaut es spētu līdzināties mammai un nekad nejaukties savu bērnu dzīvē.
Mamma reti dusmojas, bet to neizrāda. Viņa noraud klusībā. Arī tad, ja ap sirdi kļūst smagi, smagumu pārvar vienatnē. Mammītei norit pa asarai arī tad, kad viņa aplūko bērnu un radinieku fotogrāfijas. Bieži viņa to dara. Par katru brītiņu padomā. Vienmēr ir gatava mazbērniem par visiem pastāstīt.
Mammītei patīk mūzika, bet tā mūsu mājās skan bieži, jo bērni mācās Gulbenes mūzikas skolā. Dažkārt, kad es, aizņemta ar dienas darbiem, aizrādu, lai spēlē klusāk, mamma aicina muzicēt viņas mazajā istabiņā. Tad, kad mazdēls Andris ar saksofonu spēlē pazīstamu dziesmu melodijas, viņa klusītēm dzied. Jaunībā mamma dziedājusi un dejojusi.
Visu pārvērš labajāRita Mezīte par vīramāti:
– Viņa ļoti mīl savus bērnus un bērnubērnus, līdz ar to arī mūs – vedeklas un znotus. Mēs vienmēr varam justies droši, ka ir cilvēks, kas par mums visiem klusībā aizlūdz gan rītos, gan vakaros, kas domā par mums, tāpēc arī reālās veiksmes pamatā ir vīramātes nesavtīgā mīlestība. Viņa mums iemācījusi mīlēt arī savus bērnus.
Omīte nekad nesēž ar klēpī saliktām rokām. Tās nemitīgi kaut ko dara, un katram tiek no viņas roku dāsnā veikuma. Mūs, vedeklas, viņa iemācījusi izcept garšīgu maizi. Ne tikai svētkos, arī ikdienā viņa vienmēr to cepusi. Ne Ziemassvētki, ne Jaungads, ne Līgo vakars nav iedomājams bez omītes ceptajiem smaržīgajiem pīrāgiem. Vienmēr ir bijis tīri nokopts galds. Svētki un dzimšanas dienas ir brīži, kad ap viņu pulcējas dēli un meitas, mazbērni un mazmazbērni, jo omītes nerakstīts likums ir kopā sanākšana, kas ir katras ģimenes stiprums.
Viņā nav negatīvisma, kas tik bieži vērojams mūsdienu sabiedrībā un cilvēkos. Neesmu dzirdējusi, ka omīte kādu aprunātu. Par visiem viņa bildusi tikai labus vārdus, spējusi katrā cilvēkā saskatīt vērtīgo, arī tad, ja gadījies kļūdīties.
Pagalmā vienmēr spēlējās daudz bērnu. Atgadījās ķīviņi, bet mamma, kā mēs visi viņu saucam, tos prata nogludināt, nekad nevienu nevainojot, bet liekot saprast, ka jābūt saticīgiem.
Ir cilvēki, kas mūždien rauda, gaužas un žēlojas, ka dzīvē neveicas, ka nav naudas, ka ir slikti, bet neesmu dzirdējusi omīti sūrojamies, lai gan viņai patiesi nav bijis viegli. Mamma visu pratusi pārvērst labajā.
Domas un vārdi var būt dubults ieguvums vai zaudējums, jo labas domas un vārdi vairo labo, bet sliktās – slikto. Omītei vienmēr pieticis mierinājuma visiem citiem, lai gan dzīvē bijuši brīži, kad tas bijis vajadzīgs pašai.
