Stāmerienas pagastā jau vairākus gadus ir pieņemts adventes vainagā pirmo sveci iedegt kopā ar tautā populāru un cienījamu mākslinieku. Šogad – kopā ar baletdejotājiem un horeogrāfiem Tamāru un Artūru Ēķiem, kuri viesojās Stāmerienas tautas namā. Tie, kas savulaik ir skatījušies mākslas filmu “Vella kalpi”, kas uzņemta 1970.gadā, vienā no galvenajām lomām atpazīs arī A.Ēķi, kurš atveidoja vella kalpu Pēteri.
Dievs mājo cilvēkā
Abi mākslinieki atzina, ka pirmo reizi viņiem uzticēts gods svinīgi iedegt sveci adventes vainagā. “Ziemassvētki ir ticības svētki. Šogad, 14.augustā, man apritēja tikai 75 gadi. Mana dzīves lielākā daļa pagājusi tā sauktajā ateisma laikā, kad ticība tika noliegta. Manī tā atgriezās tad, kad ar Tamāru devāmies vienīgajā braucienā uz ārzemēm kā tūristi, jo pirms tam pasaules valstis apceļojām kā baletdejotāji. Nokļuvām Romā Vatikānā dienā, kad pāvests Pāvils II svinēja 25 gadu pastāvēšanu šajā amatā. Bija ielūgti viesi no visas pasaules. Mēs nebijām starp viņiem, bet jutāmies ārkārtīgi pārsteigti, kad, sākoties svinīgajai ceremonijai, kopā ar citiem tūristiem tikām aicināti piedalīties tajā.
Klausījāmies pāvesta uzrunu, saņēmām viņa svētību. Arī šodien nēsāju pāvesta svētīto krustiņu. Tad arī sāku apzināties, ka pasaulē nav tikai viens Dievs, kas sēž Kremlī, kā tas tika apgalvots gandrīz 50 gadus,” atceras A.Ēķis. Mākslinieks brīvajā laikā starp izrādēm ir apmeklējis budistu tempļus, arābu mošejas un citas svētvietas, daudz domājis par dažādajām ticībām, līdz sapratis, ka patiesībā Dievs nav jāmeklē debesīs, bet katram cilvēkam sevī.
Aktieris ir universāls
T.Ēķe 21 gadu bijusi vadošā balerīna Rīgas Operas un baleta teātrī, kuras talants novērtēts pasaulē. Ar šo laiku māksliniecei saistās skaistas un arī skumjas atmiņas. Dejojot viņa pārrāvusi Ahileja cīpslu, pārcietusi smagu operāciju, atgriezusies teātrī, bet sapratusi, ka nespēj dejot tik labi kā agrāk. “Strādājot Operas un baleta teātrī, man šķita, ka nekas cits dzīvē nevar būt. Teātris bija kā otrās mājas, kur viss pazīstams un mīļš. Kad pienāca laiks aiziet no teātra, man tā bija traģēdija, šķita, ka dzīve beidzas, jo gandrīz neko citu nepratu,” stāsta Tamāra. Artūrs tajā laikā strādājis par deju pedagogu Kultūras akadēmijas teātra fakultātē. Objektīvu iemeslu dēļ viņam nācies darbu uz laiku pārtraukt, tāpēc Tamāra pieteikusies vīra vietā vadīt nodarbības. “Sākumā nesapratu, ko lai topošajiem aktieriem mācu, jo līdz šim man apkārt bija plastiski dejotāji, bet tagad jāstrādā ar cilvēkiem, kuri nav dejojuši,” atceras horeogrāfe. Savukārt Artūrs, atgriežoties darbā un redzot, cik labi dzīvesbiedrei padodas pedagoģes darbs, teicis: ”Man te vairs nav ko darīt! Katram ir jāzina sava vieta, un tā jāatbrīvo tam, kurš ir spējīgāks.”
Tamāra atsauc atmiņā Teātra fakultātes audzēkņus, kuri pirmie viņas vadībā apguvuši kustību mākslu, piemēram, tagadējais Operas un baleta teātra direktors Andrejs Žagars, Harijs Spanovskis, Jānis Jarāns un citi. “Mēģināju saskaitīt, sanāca 17 vai 18 izlaidumu audzēkņi, kuriem esmu pasniegusi deju stundas,” stāsta T.Ēķe. Māksliniece atzīst, ka iemācīt labi dejot ir ļoti grūti, īpaši aktieriem, bet viņiem ir jābūt universāliem cilvēkiem. Kad aktieris dzied un dejo, viņš atklāj dvēseli,” saka T.Ēķe. Horeogrāfe ir bijusi kustību režisore arī daudzām teātra izrādēm, “Spēlmaņu naktī” nominēta kā labākā kustību režisore Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna izrādei “Kaupēn, mans mīļais”. T.Ēķe ir teikusi, ka “dejošanā studentiem vairāk par 7 ballēm nevar likt, jo uz 10 dejo Dievs, uz 9 – Barišņikovs, uz 8 – viņa pati”. Māksliniece lepojas, ka ir Latvijā ļoti pieprasīta deju speciāliste, jo strādājusi visos lielākajos teātros. Četras reizes viņa devusies uz Ameriku, lai par godu turienes latviešu dziesmu svētkiem palīdzētu iestudēt izrādi dažādu paaudžu cilvēkiem. Tā – pašai nemanot – aizritējuši 28 gadi.
Vella kalps Pēteris
“Tie ir patiesi vārdi, ka no visām mākslām visnozīmīgākais ir kino. Uz Operas un baleta teātra skatuves dejoju 25 gadus, bet dejo, cik tu gribi, kāds jau tevi varbūt pazīs. Tad, kad uz ekrāniem parādījās filma “Vella kalpi”, man, iekāpjot tramvajā, cilvēki cits citam piegrūda ar elkoni, skat, tas jau vella kalps no filmas. Cik tad ir cilvēku, kuri redzējuši mani dejojam, bet filmu skatījušies visi,” stāsta Artūrs. Par filmas režisora Aleksandra Leimaņa ieguvumu mākslinieks uzskata to, ka divi galvenie varoņi ir baletdejotāji, bet viens – aktieris.
“Mēs bijām divu dažādu mākslas žanru pārstāvji. Mēs ar Haraldu Ritenbergu bijām fiziskās mākslas, bet Eduards Pāvuls – aktiermākslas pārstāvis. To, ko filmā varējām izdarīt mēs ar Haraldu, jo baletā kopš bērnības bijām trenēti viegli un augstu uzlēkt, Eduardam nebija pa spēkam paveikt. Tad, kad filmā atbilstoši scenārijam vajadzēja cīnīties ar zobeniem, auļot zirga mugurā, kadrā redzami divi vella kalpi; kadros, kur vajadzīga aktieriskā meistarība, – acu tuvplāns, sejas mīmika un tamlīdzīgi, redzams trešais velna kalps. Eidim (velna kalpam Ērmanim) bija buks bez segliem, uz kura viņš tā arī kratījās, imitējot auļošanu zirga mugurā,” stāsta A.Ēķis.
Viņš atceras, ka, filmējot kadrus Svētās Ģertrūdes baznīcā, visiem aktieriem iepriekš likts apzināties, kādā vietā atrodas. “Filmēšanas ritēja pilnā sparā, tāpēc tad, kad vella kalps Andris (Haralds Ritenbergs) bija pagrābis baznīcas zelta svečturi, režisors aizrautībā iekliedzās: “Met!” Labi, ka Andrim pietika prāta režisoram nepaklausīt. Skatītāji pat nespēj izsekot tam, ka kopumā filmējām piecās dažādās baznīcās. Tā jau ir tā vienreizējā kino īpatnība,” piebilst skatuves mākslinieks. Viņš atceras, ka bučošanās ainai, kur viņa partnere ir Olga Dreģe, bijuši deviņi dubli. Tas nozīmē, ka Artūrs saņēmis nevis 3, kā tas redzams filmā, bet 27 pamatīgas pļaukas.
Neiztiek bez paradoksa
“Tas ir kino paradokss, ka filmas ainas, ko vajadzētu uzņemt vasarā, filmē vēlu rudenī un otrādi, piemēram, ainu, kur vella kalpus ved uz karātavām, filmējām novembrī. Auksts, filmēšanas grupas darbinieki satinušies šallēs, ziemas mēteļos, siltās cepurēs, bet mēs – izģērbti, Eidis līdz vidum kails, siltumam – tikai virve ap kaklu. Man vismaz mugurā bija plāns krekls. Skatītāji man jautāja, kā es juties ar virvi ap kaklu? Atbildēju, ka tobrīd man bija tikai viena vēlēšanās, kaut ātrāk “pakārtu”, jo biju pārsalis,” stāsta A.Ēķis. Viņš atceras, kā lietus dēļ uz divām nedēļām nācies pārtraukt to kadru filmēšanu, kuros redzams vella kalpu kāzu mielasts. Mielastam ticis servēts galds, bet, gaidot piemērotu filmēšanas momentu, daļa cepešu sabojājusies, tāpēc filmas direktors norādījis, kurš cepetis ēdams, kurš ne. Bērnībā Artūrs ganījis zirgus, tāpēc filmējoties sēdēšana zirga mugurā un auļošana pa hipodromu neradījusi problēmas, tomēr neiztikts arī bez nelielas traumas. “Filmā skan komponista Raimonda Paula melodijas, lai gan sākotnēji bija iecerēts, ka mūzikas autors būs Imants Kalniņš. Diemžēl viņš šo uzdevumu nepaveica noteiktajā laikā, tāpēc R.Paulam mūziku nācās sakomponēt vienā nedēļā,” stāsta A.Ēķis.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Artūrs Ēķis.
Dzimis: 1933.gada 14.augustā Rīgā.
Izglītība: 1952.gadā beidzis Rīgas horeogrāfijas vidusskolu, mācījies Ļeņingradas horeogrāfijas skolā.
Radošā darbība: Operas un baleta teātris, kur bijis vadošais baleta solists,
Baltijas kara apgabala dziesmu deju ansamblis,
Tautas deju ansambļa “Dancis” mākslinieciskais vadītājs.
1970. gadā sācis filmēties.
