Kā rozā sapnis starp citām krāsojas Kļaviņu ģimenes māja Beļavā. Tai patiesi ir rozā fasāde. Pagalmā nav sargsuņa, vien mīkstas kaķa pēdas ved uz lieveni. “Dzirkstele” te sastop namamāti Solveigu Kļaviņu košā viņas gleznoto ziedu pļavā. Eļļas gleznas tapušas trīs mēnešu laikā. Autore saka, ka tik sen un tik ļoti gribējies gleznot, un nu viņa ļaujot savam radošajam garam vaļu. Esot iecerējusi sarīkot savu gleznu izstādi Beļavas bibliotēkā.
Viņa glezno, lai neļautos depresijai, kas šodien Latvijā ir visapkārt. Ne jau tālab, lai čīkstētu, Solveiga pirms diviem gadiem veiksmīgu floristes karjeru un turīgu dzīvi Īrijā nomainīja pret mājām Beļavā. Solveiga pēc dabas ir optimiste, pozitīvo emociju cilvēks. Šobrīd gleznotie ziedi viņai pašai ir kā savu domu un jūtu terapija, prātojot par to, kā un kur dzīvot tālāk.
Vēl jāglezno kreimenes
“Man pašai vismīļākās ir latviešu kreimenītes, kas uzplaukst Beļavas mežos. Tās bija manai mammai sirdij tuvākās, tāpēc arī man laikam. Vienmēr plūcu un nesu mammai šīs puķes. Tās zied viņas dzimšanas dienā. Bet Īrijā kreimenes ir visdārgākās no visiem ziediem. Viens kātiņš maksā vienu eiro,” stāsta Solveiga. Viņa vēl nav uz audekla izlikusi visu savu krāsu izjūtu par puķēm, kas ir kā mīlestība, kas nekad nebeidzas. Viņa neskopojas ar krāsām.
“Esmu beigusi lietišķās mākslas vidusskolu. Mans vectēvs bija gleznotājs Nikolajs Kūlainis. Viņa gleznas ir uz izķeršanu joprojām. Arī manai mammai bija mākslinieces dotumi. Tagad arī es gleznoju. Man sen bija vēlme sākt gleznot. Ļoti to gribējās. Gleznot – tas bija mans ļoti sens sapnis. Pirms tam nebija laika. Bērni, kreņķi par naudu un izdzīvošanu paņēma visu. Tagad, atbraucot mājās no Īrijas, man darba vairs nav. Darīt nav ko. Bet es esmu radošs cilvēks! Man vajag visu laiku kaut ko darīt! Strādādama Īrijā, jau sāku pirkt eļļas krāsas. Gatavojos gleznot. Zināju, ka to darīšu. Vīrs veido rāmīšu manām gleznām,” saka viņa.
Kamēr mazdēls diendusā
Tikmēr divus gadus vecais mazdēliņš Markuss savas pāris stundas atpūšas pēcpusdienas miegā, bet mājās divas sievietes – Solveiga un viņas meita Agnese – šiverē. Tāda ir ikdiena, kamēr Solveigas vīrs Māris ir darbā tepat Beļavā. Dēls Atis dzīvo Gulbenē. Mājās sievietes vien un mazais puika.
Agnese stāsta, ka Markuss viņai piedzimis Īrijā. Dzemdības un atsāpināšana bija par velti. Varēja izvēlēties, kādu atsāpināšanu topošā māmiņa vēlas. „Pēc dzemdībām slimnīcā bijām vienā palātā ar otru jauno māmiņu. Tur bija televizors un visas ērtības. Markuss dzimis Īrijā, taču ir Latvijas pilsonis. Īrijas pilsonību neņēmām. Puika ir latvietis, deklarēts Beļavā,” lepni saka Agnese.
Viņa Latvijā ir uz nenoteiktu laiku. “Es vēl neesmu simtprocentīgi izlēmusi, vai palikšu te pavisam vai došos atpakaļ uz Īriju,” saka Agnese. Tur šobrīd atrodas viņas mīļotais cilvēks un mazā Markusa tētis Agris.
“Beļavā mums visiem ir kur dzīvot. Bet kur te strādāt? Doties darba meklējumos uz Rīgu? Tas nozīmē mājās būt tikai nedēļas nogalēs. Citas izejas nav – vai nu Īrijā, vai Rīgā jāmeklē darbs,” saka Solveiga. Viņa bilst, ka, dzīvojot Latvijā, visvairāk nepatīkot “tā čīkstēšana un raudāšana visapkārt”. “Man tā nav izturama. Lielākoties kontaktējos ar kaimiņiem, kas ir jauki cilvēki. Un tas ir gandrīz vai viss. Mans vīrs, kas pēc darba Īrijā ir Latvijā jau četrus gadus, arī sāk pīkstēt. Ir grūti, bet… Es gan neraudu. Pagaidām vīram darbs ir, viņš strādā pagastā. Es nezinu, kā dzīvosim tālāk, ja vīrs zaudēs darbu. Pensijai vēl esam par jaunu. Darba nav. Ja es tagad būtu 20 gadus jaunāka, iespējams, es paliktu Īrijā uz dzīvi pavisam. Atgriežoties šeit, Latvijā, es ierāvos savās mājās. Bet man ir 50 gadu un tas ir vecums, kad saproti – nekur citur negribas būt, kā tikai savās mājās,” saka Solveiga.
Kāpēc negrib braukt uz Īriju?
Arī Īrijā pavisam nesen vēl bija Kļaviņu ģimenes mājas. Tiesa, nevis personīgās, bet īrētās. Pati Solveiga tur strādāja jau kopš 2000.gada. Pēc trim gadiem pie viņas Īrijā ieradās vīrs Māris. Tad atbrauca meitas draugs Agris un meita Agnese. Dēls Atis atbrauca tad, kad vīrs aizbrauca atpakaļ uz Latviju, jo tur dzimtās mājas palika tukšas. Tas notika pirms četriem gadiem. Solveiga atpakaļ Latvijā atgriezās pirms diviem gadiem. Dēls atgriezās Latvijā pirms trim gadiem, jo viņam Latvijā bija draudzene Zane, viņi gribēja būt kopā.
“Te ir nabadzīgāk, bet labāk,” uzskata Solveiga. Viņa saka, ka arī Īrijā pašlaik ir krīze. Tur strādājošajiem samazina darba slodzi. Piemēram, jāstrādā tikai divas vai trīs dienas nedēļā piecu dienu vietā. Tā ir tikai tāda iztikšana, lai nenomirtu badā! Turklāt tā tagad ir gandrīz visiem. Daudzus arī atlaiž no darba. Arī ļoti labus strādniekus.
Tajā pašā laikā viņa atzīst: “Man ir tāda sajūta, ka Latvijā cilvēkus ar varu dzen projām no šīs valsts. Es neskatos ziņas televīzijā. Negribas. Vīram ir 200 latu alga. To varam iztērēt divās nedēļās. Ko tālāk?”
Ģimene četrreiz atpūšas Kanārijas salās
Solveiga atzīst, ka Īrija daudziem latviešiem, arī viņu ģimenei ir kā oāze, pēc kuras tiecas ikviens, kas līdz tam mūžu vadījis materiālās grūtībās. “Īrijā… tur strādājošam cilvēkam ir nauda, tur ir brīvības sajūta tādā nozīmē, ka vari piepildīt visas savas vēlmes. Dzīvodama un strādādama visu mūžu Latvijā, es nekad nevarētu atļauties tā ceļot pa pasauli, kā varēju, strādādama Īrijā. No turienes mēs, visa ģimene, atpūsties Kanāriju salās esam devušies četras reizes,” atzīst viņa.
Solveiga uzskata, ka pati jebkurā brīdī varētu atgriezties Īrijā un atrast darbu kā floriste, jo tur jau iepriekš izveidojusi savu karjeru un apliecinājusi sevi darbā, bijusi pieprasīta savas jomas speciāliste. Arī meitai kopā ar mammu atrastos darbs. Bet pārējiem?
“Meitas draugs ir ļoti gudrs puisis. Viņš Īrijā ir ieguvis autovadītāja tiesības. Visu apguva pašmācības ceļā un nolika eksāmenu. Apmeklēja apsarga kursus un nokārtoja eksāmenu. Ir ieguvis licenci, lai varētu strādāt celtniecībā. Angļu valodu viņš ir tik labi apguvis, ka visi viņu notur par vietējo. Ieklausās un vaicā, kādu īru dialektu viņš pārstāv. Kuriozs, vai ne? Agri sauc uz tiesu par tulku, ja ir nogrēkojies kāds viesstrādnieks no Latvijas un vajag kādu, kas palīdz tiesai saprasties ar šo cilvēku. Arī mans vīrs strādāja celtniecībā. Meita strādāja kopā ar mani puķu veikalā. Dēls strādāja celtniecībā un Īrijā kļuva par spēkavīru, piedalījās sacensībās. Taču tagad vīram un dēlam celtniecībā darbu Īrijā vairs neatrast,” Solveiga ir reāliste.
Starp puķēm arī Īrijā
Solveiga stāsta, ka savulaik strādāt Īrijā sākusi kā visi – pie sēņu novākšanas. Taču vēlāk radusies izdevība pastrādāt puķu veikalā, kur pamazām iemanījusies likt lietā savu mākslinieces talantu un izdomu, kā arī latviešiem raksturīgo labo gaumi.
“Iemācījos arī angļu valodu. Sākumā mani nelaida apkalpot pircējus. Es strādāju veikala otrā galā. Bet pamazām es izcīnīju savu vietu. Nomainīju arī darbavietu, sāku strādāt citā puķu salonā. Tur bija cita pieeja. Tur salonā varēju gatavot, kādus ziedu pušķus vēlos. Es netiku ierobežota. Sapratu, kāds ir īru stils floristikā. Grūti bija ielauzīties angļu mēlē. Vajadzēja ne tikai klātienē sarunāties ar klientiem šajā svešvalodā, bet arī pa tālruni. Vajadzēja pierakstīt viņu pasūtījumus angliski un noformēt svētku kartītes pie ziedu pušķiem. Bet es pirms tam skolā angļu valodu nebiju mācījusies!” stāsta Solveiga.
Viņas ikdiena puķu veikalā bija atrasties pa vidu īru kāzām un bērēm. Viņa gatavoja pušķus līgavām, līgavu māsām. Ir pat rotājusi tortes kāzām ar dzīviem rožu ziediem.
Izgreznojusi baznīcas.
Īrijā pārdošanā lielākoties ir Holandē audzētie ziedi. Tāpat kā Latvijā. “Latvijā es laikam tomēr nevarētu strādāt puķu veikalā. Man ir bail. Kaut piedāvājums tāds bija. Zinu, ka te ir ierobežotas iespējas ziedu izmantošanā. Te ar minimāliem līdzekļiem jāpanāk maksimāls efekts. Īrijā ir cita pieeja. Kaut arī man ir diezgan liela izdoma,” atzīst Solveiga. Viņa rāda albumu ar neskaitāmiem ziedu pušķiem, ko pati pēc pasūtījuma ir gatavojusi klientiem Īrijā. Tur ir buķetes no neskaitāmam orhidejām, rožu klēpja, frēzijām, tulpēm. Vienā pušķī vai 50 ziedu!
Darba prakses gaitā viņa ir iepazinusi īru tradīcijas, kas nosaka bagātīgu ziedu daudzumu. Protams, daudz kas ir atkarīgs no paša florista gaumes, no tā, ko viņš piedāvā. “Vajag tikai prast klientam pamatot savu izvēli. Jāprot iestāstīt. Latviešiem ir laba gaume. Uz mums var paļauties,” saka Solveiga.
Viņas draudzene atvērusi Īrijā pati savu puķu veikalu un pagājušajā vasarā aicinājusi Solveigu aizbraukt pastrādāt viņas vietā, kamēr pati dodas atvaļinājumā. “Es tikmēr veikalā paliku viena pati. Atkal sākās viss no gala – pircēji, kāzas, bēres. Es vienkārši draudzenei biju iepriekš apsolījusi palīdzēt. Kad viņa man to atgādināja, nekas cits neatlika kā pildīt solījumu. Kaut tā negribējās doties projām no Latvijas kapusvētku laikā,” nopūšas Solveiga. Viņa joprojām dzīvo starp divām izvēlēm un divējādiem ziediem – gleznotajiem tepat Beļavā un tiem, kas viņai bijuši un kas vēl gaida viņas floristes darbā Īrijā.
