Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Sarmīte Lāce.
Ģimene: vīrs Guntis, meita Ilva (25 gadi), dēli Alvis (23 gadi), Guntis (18 gadu), vecākais dēls no pirmās laulības Guntars (31 gads), mazmeitiņa Evelīna (5 gadi).
Saimnieko: Jaungulbenē, zemnieku saimniecībā “Rugāji”.
“Uzadīju divus simtus tā saucamos „mētelīšus” šīm kastītēm, un Gulbenē mani adītie „mētelīši” ir redzami Skolas ielas veikalā “Maxima”, kā arī citās pilsētās. Tika uzadīti arī 40 datorapvalki. Tā bija laba iespēja ne tikai nopelnīt,” stāsta Sarmīte un piebilst, ka viņai ir prieks piedalīties šādos projektos. Lai arī bijis jāada pat naktīs, jo pa dienu jātiek galā ar mājas soli, tas uzlabojis garastāvokli un devis sparu tikt galā ar ikdienas grūtībām.
Jaungulbeniete Sarmīte Lāce nekad neatsaka sniegt atbalstu un savu sirds siltumu apkārtējiem. Viņa ir uzcītīga un neatlaidīga, no viņas acīm un smaida staro pozitīvisms, sirsnība un labā aura. Varbūt tas tāpēc, ka pašu dzīve nav lutinājusi.
Vēl pirms pāris gadiem Sarmīte strādāja grāmatnīcā, taču no darba viņa aizgāja un pašlaik darbojas savā saimniecībā, kur audzē vairāk nekā 80 aitas. Līdztekus visiem darbiem saimniecībā viņa rūpējas par savu 98 gadus veco vīratēvu un mazmeitiņu, kurai veselības problēmu dēļ ārsti neiesaka apmeklēt bērnudārzu, tādēļ ikdiena paiet, darbojoties saimniecībā un rūpējoties par mājiniekiem. “Kādam no kaut kā bija jāatsakās un jādzīvo mājās,” saka Sarmīte.
Viņa ir pārliecināta, ka tieši jaunā paaudze ir tā, kas dod viņai stimulu cīnīties un nenolaist rokas. “Mans vīrs ir no bērnunama. Mazu viņu ar māsu adoptēja, un viņi izauga pie audžuvecākiem. Es arī netiku augusi pie mammas un tēta. Mani izaudzināja tēva māsas, jo tētis mira, kad man bija astoņi gadiņi, tāpēc saviem bērniem gribas dot sirds un mājas siltumu. Jebkurš vecāks taču vēlas, lai bērniem būtu labāk, nekā ir bijis pašiem. Atceros, bērnībā bija sajūta, ka man liek vairāk strādāt nekā citiem. Patiesībā jau tā nebija. Tagad esmu pateicīga par to, jo daudz ko esmu ieguvusi un iemācījusies mīlēt darbu. Nebaidīties no darba esmu mācījusi arī saviem bērniem. Protams, gribas jau arī palutināt. Droši vien arī citās ģimenēs ir tā, ka saviem bērniem nepietiek laika un tad to gribas kompensēt, auklējot mazbērnus. Laikam jau tāpēc mazuļi tik ļoti “līp” pie vecmammām,” spriež sieviete.
Piedalās labdarības projektā
Sarmīte atceras, ka viņas jaunībā Gulbenē bija tāds mājražotāju kolektīvs “Jūrmala”, kurā apmācīja jaunās māmiņas adīt. “Daudzas mammas tur mācījās adīt ar adāmmašīnu, arī es. Tajā laikā gaidīju pasaulē nākam savu meitu. Bija laiks, tāpēc arī pievērsos adīšanai,” stāsta Sarmīte. Tagad viņa dalās ar savām zināšanām un sniedz praktiskus padomus adīšanā jaunajām māmiņām savā pagastā. Tādu iespēju piedāvāja Jaungulbenes bērnudārza vadītāja Marianna Grase. Adīšana kļuvusi par Sarmītes hobiju. Savus adījumus viņa bieži vien arī dāvina, par ko prieks dāvanas saņēmējiem.
Sarmīte ir ļoti aktīva, tāpēc arī nolēma piedalīties “ziedot.lv” un “Maximas” labdarības projektā “Laimīgai Latvijai”. Par šo iespēju viņa uzzināja portālā “draugiem.lv”. “Piedāvājums bija adresēts jaunajām māmiņām, taču es tam atsaucos un norādīju, ka neesmu jaunā māmiņa, bet gan dzīvoju mājās ar mazmeitiņu un vīratēvu. Saņēmu atbildi, ka varu piedalīties šajā labdarības projektā. Man vajadzēja apadīt ziedojumu kastītes, kuras ir novietotas veikalos “Maxima”.
Nolaist rokas nav jēgas
Sarmīte neslēpj prieku par to, ka pagājušais gads viņu ģimenei ir bijis ļoti īpašs. “Pagājušajā gadā atradās vīra Gunta bioloģiskā ģimene. Izrādās, viņš nāk no sešu bērnu ģimenes. Tagad esam pavisam kupla saime. Viņa trīs māsas dzīvo Jelgavā. Tas bija kā uzsitiens un iedvesma, lai turpinātu cīnīties ar dzīves grūtībām. Apstāties un staigāt pēc pabalstiem nav jēgas, ja vari pats kaut ko izdarīt. Un, ja kaut ko gribi, tad vari. Laukos ir zeme un iespējas ir,” saka Sarmīte.
Par šiem viņas vārdiem liecina kaut vai tas, ka Sarmīte pāris gadu laikā pamatīgi palielinājusi aitu ganāmpulku. Pirms pāris gadiem viņas pārziņā bija nedaudz vairāk kā 20 aitas, bet tagad to ir četras reizes vairāk. Prieku rada tas, ka pēc dzijas pieprasījums esot, tātad adīšanas prasmes cilvēkos nav izzudušas, un arī jaunieši saprot, ka pašu uzadīts adījums izstaro siltumu. Viņai ir pat savi klienti Īrijā, kur pirms pāris gadiem darbā aizbraucis dēls Alvis. Arī Zaļajā tirdziņā Gulbenē ir iecienījuši viņas dzijas kamolīšus.
Sarmītes pārziņā ir arī četri hektāri upeņu. Lai arī oga esot vērtīga, īpaša pieprasījuma pēc tās neesot. “Piedāvājam arī privātajiem, savukārt uzpircēji sola vien 40 līdz 50 santīmus par kilogramu,” saka Sarmīte.
Lai radītu upeņu ogu noietu, Sarmītes ģimene iecerējusi veidot upeņu ogu pārstrādi – iegādājoties sulu spiedi, žāvētavu. Tad paši varētu pārstrādāt, gan iegūstot sulu, gan izžāvējot ogas un upeņu jaunos dzinumus veselības tējām. Ir doma par ārstniecības augu tējām, jo daba pilna ar augiem – liepziedi, lielās nātres, meža zemenes, lazdu lapas, dažādu lapu koku pumpuri un citi. “Ja citiem nebūs interese, labi noderēs pašiem, jo esam bioloģiskā saimniecība,” saka Sarmīte.
Rūpes neizzūd
Ļoti priecīgs notikums viņai gaidāms februārī, jo tad pasaulē nākšot viņas otrs mazbērns dēla Alvja ģimenē. Runājot par mazuļiem, Sarmīte dalās savos pārdzīvojumos par laiku, kad pasaulē nākusi viņas pašas meita Ilva. Meitiņa piedzima septiņos mēnešos. Toreiz neļāva mammām atrasties pie saviem priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem. Tas bijis smags laiks. Uz krietnu mazuļu pulku drīkstēja būt tikai trīs mammas. “Es tik ļoti centos un darīju visu, lai man būtu pietiekami pieniņa, ar ko mazulīti pabarot, un mani atstāja šo mammu vidū, kuras varēja rūpēties par savu un citiem bērniņiem. Ar savu pieniņu izbaroju trīs bērniņus. Slimnīcā bijām četrus mēnešus. Priekšlaikus dzimušie bērniņi ir ļoti uzņēmīgi, tādēļ ļoti jārūpējas par jaundzimušo. Gandarījums ir tad, kad “rīta svēršanā” mazulītis ir pieņēmies svarā, tātad veseļojas, izdzīvos, pretī smaidīs, paaugsies un tad jau visas rūpes izzudīs. Tā mēs domājam, bet dzīvē tā nav,” stāsta Sarmīte.
Rūpes, uztraukums, negulētas naktis ir visu laiku, arī tad, kad bērni jau pieauguši un izveido ģimenes, jo tad atkal uztraukums ir par mazbērniem. Vislielākais prieks esot tad, kad visi ir veseli. “Bērni ir dzīves turpinājums, tie gan vairs neizrāda mīļumu, ko jūt pret mammu, jo ir pieauguši, toties mazmeitiņa ar savu skatienu, ar mīļvārdiņu Majīte – tā mazā Evelīna mani sauc – spēj paveikt daudz, un tad saproti, ka esi vēl visiem nepieciešams un nedrīksti novecot, nogurt, jo vēl tik daudz jāpamāca, jāparāda, jāizstāsta,” saka Sarmīte.
