Šis ir stāsts par vienkāršu 22 gadus vecu gulbenieti, kas pirms gada sāka nodarboties ar slēpošanu, bet šogad jau ir Latvijas čempions.
Šis ir stāsts par vienkāršu 22 gadus vecu gulbenieti, kas pirms gada sāka nodarboties ar slēpošanu, bet šogad jau ir Latvijas čempions.
Jānis Paipals pēc gada apsteidz tos, kas cītīgi trenējas jau sešus, septiņus gadus un regulāri dodas uz slēpošanas nometnēm. Un nesen notikušajā Latvijas pirmajā ziemas olimpiādē vīriešu stafetē Jānis uzrādīja absolūti labāko laiku.
Jānis atzīst, ka dzīvē viss ir iespējams. Un vienas dienas laikā var piepildīties tas, kas pat skaistākajos sapņos nav rādījies. Gribasspēks un neatlaidība gan esot vajadzīga.
Uzvara džinsos
“Pirms tam tikai Gulbenes pamatskolā, 8. un 9.klasē, pabraukāju pa mačiem, bet nekādus rezultātus neuzrādīju. Pabeidzu pamatskolu, sportošanai arī tika pielikts punkts. Satiku Dinu, kļuvu par ģimenes cilvēku, sāku strādāt degvielas uzpildes stacijā. Vienkārša ikdiena. Es pat nedēļas nogalēs nenodarbojos ar sportu. Tikai pa reizei aizgāju uzspēlēt futbolu. Kādā spēlē man viens bijušais slēpotājs, skolasbiedrs, pateica, ka esmu palicis vārgs. Tas aizskāra manu vīrieša pašcieņu. Kopš tās dienas viss mainījās. Sāku nopietni trenēties. Katru dienu skrēju un iedomājos, ka varu sākt slēpot,” stāsta Jānis.
Skolasbiedram laikam vēl bija palicis atmiņā, kā Jānis pirmajās klasēs pat bez īpašas trenēšanās bija uzvarējis rajona mačos skriešanā.
“Pat ar džinsiem skrēju sacensībās. Uzeju uz starta līnijas un skatos, va vellos, es taču neesmu pārvilcis treniņbikses. Tomēr uzvarēju. Tas vien pierāda, ka laikam jau talants manī bija, tikai uz kādu laiku bija iesnaudies,” saka Jānis.
Māsa Sintija, kas strādā Zviedrijā, Jānim nopirka inventāru – slēpes, smēres, slēpošanas tērpu. Jānis saka, ka bez māsas palīdzības nekas būtu iespējams. Smērēs vien aiziet visa nauda. Vienas smēres iepakojums maksā apmēram 70 latus.
“Slēpošanā pats grūtākais ir iesmērēt slēpes, izvēlēties pareizo. Es vēl to mācos. Citi uz sacensībām sasmērē trīs slēpju pārus un tad īsi pirms starta izvēlas piemērotāko. Taču man pat nav no kā izvēlēties! Man ir tikai viens slēpju pāris,” smejot saka Jānis.
Viņš audzis ģimenē, kur bez Jāņa ir vēl trīs māsas un viens brālis. Ģimene viņam ir palīdzējusi. Kad Jānis sācis trenēties, brālis Mārtiņš trasē devis padzerties, uzņēmis laiku. “Nezinu, no kurienes es esmu tāds, kāds esmu. Ģimenē neviena cita tāda nav,” smej Jānis.
Gatavojas pasaules čempionātam
Pagājušajā gadā, kad Jānis pirmo reizi piedalījās Latvijas čempionātā, finišējis 6 līdz 8 vietā, kopvērtējumā palicis 7.vietā. “Pagājušās sezonas sākumā uzvarētājiem zaudēju minūti, pat divas, bet sezonas beigās jau varēju dažu apsteigt. Tad arī sapratu, ka manī ir potenciāls,” saka Jānis.
Šogad jau viņš ir Latvijas čempions U23 grupā, kur startē no 1985. līdz 1970.gadā dzimušie. Pats saka, ka neesot sprinteris, viņam labāk padodas garās 10, 15 un 30 kilometru distances klasiskajā solī. Tagad Jānis gatavojas Pasaules čempionātam, kas notiks Slovēnijā februāra sākumā.
“Protams, pasaulē ir neiespējami izskriet pa labām vietām. Tur ir norvēģi, krievi, itāļi. Tie ir “zvēri”. Tomēr, normāli trenējoties, tāpat kaut ko var sasniegt. Latvijā diezgan maz nodarbojas ar slēpošanu. Sacensībās gan piedalās no 30 līdz 40 cilvēkiem, bet līmenis nav īpaši augsts. Tagad sacensībās visi man ir lieli draugi. Pērn es biju maza, pelēka pele, šogad jau ņem vērā,” saka Jānis.
Treniņos līdz pat vemšanai
Pagājušajā vasarā Jānis uzsāka nopietnus treniņus. “Visu savu laiku esmu atdevis tikai sportam. Sievu pat neesmu vedis ne uz kādu diskotēku, ne uz pasākumiem. Režīms man palicis smags – dienā ir divi treniņi. No rīta ceļos, dodos uz pirmo treniņu. Pēc tā dodos gulēt pusdienlaiku kā mazs bērns. Tad dodos uz otro treniņu. Pēc tam eju uz bērnudārzu pakaļ meitai Līvai. Darbā ir grafiks, ka pēc nostrādātas dienas man ir trīs brīvas, tās tad arī atvēlu treniņiem. Draugi jau no manis ir atsvešinājušies,” smej Jānis.
Trenēties viņš dodos uz Madonu, Smeceres silu. Katru dienu turp brauc ar automašīnu. “Ja sākas izklaides, tad sportam jāsaka ardievas. Sports ir viltīgs. Ja tam iedod pirkstiņu, tas paņem visu roku. Un, ja visu roku neiedod, tad rezultātu nav,” viņš secina.
Pagājušajā vasarā Jānis nav izlaidis nevienu treniņu, visu izpildījis pēc plāna, piemēram, mēneša laikā viņam ar rolleriem jānobrauc 500 kilometri, jānoskrien 300 kilometri, ar velosipēdu jānobrauc 600 kilometri. Vasarā viņš izstrādājis savu dienas plānu. Ar velosipēdu aizbraucis līdz Balviem, tad atpakaļ līdz Stāmerienai, lai pārpeldētu pāri ezeram, noskrietu vēl septiņus kilometrus, airētu ar laivu un tad atkal ar velosipēdu uz Gulbeni.
“Nepadošos, iešu līdz pēdējam. Man pat ātruma treniņos, kad skrienu uz laiku, ir bijis slikti līdz pat vemšanai. Tomēr izturu. Kas to būtu iedomājis, ka Jānis Paipals to var izdarīt?” smaidot saka sportists.
Jānoturas līdz nākamajai olimpiādei
“Savā dzīvē esmu ieguvis otru elpu. Mans mērķis tagad ir ziemas olimpiāde, kas notiks pēc četriem gadiem. Uz Turīnu vairs nevaru nokļūt, jo esmu sācis sportot pārāk vēlu, neesmu paspējis iegūt nepieciešamos punktus starptautiskās sacensībās. Nekas, četrus gadus vēl pamocīšos,” apņēmīgi saka Jānis.
Sporta gaitu dēļ gan palicis mazāk draugu, jo viņam vairs tiem neatliek laika. Pat jauno gadu viņš sagaidīja ar grūtībām, aizgājis gulēt uzreiz pēc pulksten 24.00. Savukārt trīs gadus vecā Līviņa saka: “Tētis ir malacis, es tēti mīlu.” Vasarā viņa nākusi līdzi uz treniņiem.
Viņam jau uzradušās fanes
Jānis neliedzas, ka pamatskolas laikā smēķējis. Pa kluso ar draugiem. Taču sporta skolotājs, tagadējais viņa treneris, Jānis Ančs palīdzējis no netikuma veiksmīgi atbrīvoties. Tāpat jau agrāk tika lietots alkohols, nu no tā ir pilnībā atteicies. Vienīgi viņam žēl, ka sporta dēļ nedaudz cieš ģimene. Sieva reizēm ir greizsirdīga uz slēpošanu.
“Es gan viņu mierinu, ka pirmie gadi ir grūtākie, kamēr iegūstu savu labāko formu. Vēlāk jau tā būs visu laiku tikai jāuztur. Tāpat ar rezultātiem. Tagad tie kāpj, bet vienā brīdī taču tiem būs jāapstājas,” domā Jānis. Viņš pat pačukst, ka gada laikā ir uzradušās fanes. Taču par viņām nedomā. Tikai par Dinu, Līvu. Kad distancē iet grūti, viņa domas ir tikai, kā ātrāk sagaidīt finišu.
“Dzīve man tiešām pagriezās pa 180 grādiem, bet tas bijis skaists pagrieziens. Runājot par sportu, man asinis sāk vārīties. Tagad galvenais, lai es nesalūstu. Jābūt gatavam, ka sports var sagādāt vilšanos, zaudējumus un arī patīkamus pārsteigumus. Esmu pārsteigts par saviem sasniegumiem. Arī citi brīnās. Pats nezināju, ka esmu tik stiprs,” saka Jānis.
***
Vizītkarte
– Vārds: Jānis Paipals.
– Dzimis: 1983.gada 28.septembrī Gulbenē.
– Mācījies: Gulbenes pamatskolā, Rīgas 8. vakara (maiņu) vidusskolā.
– Strādā: “Gulbenes Degvielā plus”.
– Ģimenes stāvoklis: precējies, ir trīs gadus veca meita Līva.
– Vislielāko pateicību saka: ģimenei; trenerim Jānim Ančam; kolēģiem, kas ir gatavi samainīt darba grafiku, lai Jānis varētu doties uz sacensībām; arī Gunāram Rubenim, kas palīdz ar inventāru, dod dažādus padomus gluži kā krusttēvs, kas turot īkšķus un jūtot līdzi.
