Todien pasaule bija ceriņu varā. Kā zili ezeri ceriņu krūmi ziedēja gandrīz pie katras mājas, liekot uz brīdi apstāties un dziļi ieelpot to smaržu.
Todien pasaule bija ceriņu varā. Kā zili ezeri ceriņu krūmi ziedēja gandrīz pie katras mājas, liekot uz brīdi apstāties un dziļi ieelpot to smaržu. Šķita, nav nekā skaistāka par gaišzilajām, baltajām un violetajām ziedu vālēm.
Šur tur pie kāda krūma bija ieraugāms kāds bižains skuķēns, cītīgi meklējot ceriņziedu laimītes un ticot, ka to būs tik, cik mazo pieclapaino ziediņu. Kas zina, varbūt pasaulē ir kāds cilvēks, kam izdevies saskaitīt visas ziedu laimītes, un tagad viņš dzīvo laimīgs, nepazīdams rūpju. Galvenais taču ir noticēt…
Sirma, neliela auguma sieviete klusi pieripina ratiņkrēslu pie istabas galējā loga, atver to un ļaujas ceriņziedu smaržas glāstam. Arī māla traukā uz senatnīgā galda ir ceriņi. Viņa nepastiepj roku, lai ziedu vālēs meklētu laimi. Rancēnietei Annai Tralmakai domāto riecienu no laimes klaipa ir atvēlējusi dzīve. Un vai gan septiņos gadu desmitos mērītais mūžs, ļaujot izjust tuvu cilvēku mīlestību, labestību un saticību, var stāties pretī ceriņos sameklētam niekam.
Ar tēva māju svētību
“Esmu dzimusi “Ķežu” mājās, kas atrodas kilometra attālumā no kādreizējās Rankas kartona fabrikas, bet savā pirmā gada jubilejā kopā ar vecākiem pārcēlos uz “Upmaļiem”. Tolaik Rankas muižas zemi sadalīja amatnieku zemes gabalos. Tēvam piešķīra četrus hektārus zemes un māju, kam vienā galā bijusi smēde,” Tralmakmāte lēnām ver atmiņu pūra vāku, ļaujot tajā ielūkoties arī citiem. “”Upmaļi” ir divas reizes pārbūvēti, jo tēvs bija amatnieks – ādu ģērmanis – vai kā šodien teiktu – uzņēmējs. Viņš aizvien paplašināja savu darbību, pieņemot darbā trīs strādniekus, tāpēc māju atkal vajadzēja pārbūvēt. Abas ar māsu Līgu, kas ir piecus gadus jaunāka par mani, augām saticības un mīlestības pilnā ģimenē. Nekad netikām dzirdējušas, ka tēvs ar māti rātos,” stāstītājas acis pielīst asarām.
Karš mīlestību neuzvar
Šī fakta liecības ir neskaitāmu cilvēku dzīves. “Pirms kara mācījos Rankas pamatskolā, bet 1936.gadā – Smiltenes vidusskolā. Par ko tik nesapņojām, bet sākās karš, bēgļu gaitas, kas lika apzināties, ka svarīgāka par visu ir cilvēka dzīvība. Man neizdevās dzīvi veidot tā, kā biju iecerējusi. Bet visā kara gadus nevainoju. Sirdi gan, jo tā akli tiecās pretim jaunajam, tikko Rīgas skolotāju institūtu beigušajam skolotājam Kārlim Tralmakam, kas sāka strādāt pamatskolā. Trīs gadus draudzējāmies, jo es vēl mācījos skolā. Apprecējāmies 1942.gadā,” Anniņa stāsta, jo nav nekā skaistāka kā ar neizdzēšamu mīļumu sirdī runāt par cilvēku, ar kuru kopā vadīti 54 gadi. Visi toreiz bilduši, ka meitēns pārāk agri iziet tautās, ka puisim iesaukuma gadi vēl priekšā, bet pasakiet, cik daudz no teiktā saklausījusi jūsu mīlestības pārpilnā sirds.
Laba sava vīra sieva
“Man ir laiks, lai pārdomātu dzīvi. Saprotu, ka augsti amati man gājuši ar līkumu un visu mūžu esmu bijusi savam vīram laba sieva un bērniem laba māte,” tā nav sevis lielīšana, to Anniņa nepazīst, bet vārdos apliecināta mīlestība, jo būt labam nozīmē mīlēt. Mājiņu cilvēks – tā viņa dēvē sevi, neliedzot, ka arī tā ir apbrīnas vērta prasme mierīgi un līdzsvaroti izkārtot ģimenes dzīvi.
Liek apzināties mieru
Lai cilvēks saprastu, kas ir labs, vajadzīgs sliktais, lai novērtētu mieru – pārdzīvojums. Dzīves pretstati līdzinās jūras viļņiem, kas vienubrīd ar spēku izmet krastmalas smiltīs, lai atkal vilinātu dziļumā.
“Abi ar vīru pārdzīvojām to dienu, kad viņam vajadzēja aiziet no Rankas pamatskolas, kur viņš strādāja par direktoru. Kādam nepatika, ka Kārlis tur strādājis arī pirmās Latvijas laikā. Kāpēc tā? Nelabvēļi mituši visos laikos. Tolaik dzīvojām skolā, bet dzīvokli vajadzēja atbrīvot. Mūsu mājās atradās kolhoza kantoris, jo tēvs bija pārcēlies uz dzīvi savā otrajā mājā. Toreizējā kolhoza priekšsēdētāja Elza Kraukle bija laipna un mums “Upmaļos” atvēlēja divas istabas. Tad arī piedzima dēli, jo negribējām viņu bērnību pakļaut kara laika pārbaudījumiem,” Anna ir atmiņu varā.
Lepojas ar bērniem
Tralmakmātei piemīt vārdos neizskaidrojama labestība. To viņa kopā ar vīru spējusi ieaudzināt arī dēlos, ar kuriem viņa lepojusies vienmēr. Tikai vienai melnai dienai mātes mīlestības spēks nav spējis stāties pretim. Dienai, kad ar neizsakāmu smagumu sirdī vajadzēja iet aiz jaunākā dēla Tāļa zārka. Viņam bija tikai 24.
“Abi dēli izvēlējās ārsta profesiju. Vecākais – Juris – jau vairāk nekā divus gadu desmitus strādā Valmieras rajona Rūjienas slimnīcā. Arī vedekla ir acu ārste. Viņš par mani rūpējas. Negaidot atveras durvis, un Juris ir klāt ar vaicājumu: “Kā jūties, kā dzīvo, māmulīt?” Kas man vēl vairāk vajadzīgs,” Anniņas balss pieklust. Ja nebūtu saistīta pie invalīda ratiņiem, ja vien kāja klausītu, viņa pati trauktos atvērt namdurvis, bet tagad māmuļa apstiepj rokas un cieši piekļauj dēla galvu pie krūtīm. Ar lepnumu vecmāmiņa stāsta par mazbērnu panākumiem un tieksmi pēc izglītības.
Spēj vienmēr piedot
“Nekad ne uz vienu cilvēku neesmu ļaunu prātu turējusi. Ar labu vien visam pāri tikusi. Ne pie viena neesmu gājusi ar pārmetumiem, bet mēģinājusi saprast. Kārlis bija ļoti labs direktors un skolotājs, bet sapratām, kādā laikā dzīvojam, ka citādāk nevarēja, ka bija jāaiziet no skolas. Vienmēr esmu visu piedevusi, varbūt tāpēc man ir daudz draugu arī jaunu cilvēku vidū,” domīgi saka Tralmakmāte. Viņa vienmēr cienījusi otra cilvēka domas un uzskatus.
“Man māte vienmēr lika saprast, ka esam tādi paši cilvēki kā citi. Bijām iztikušas meitenes, bet nekad to necēlām pirmajā vietā. Mums ar māsu bija savi pienākumi. Tā audzināju arī savus dēlus,” saka Anna un piebilst, ka visa līdzšinējā dzīve šķitusi kā bezgala skaista diena.
Vienmēr sapratušies
Ja cilvēki viens otrā meklē sapratni, domstarpībām nav vietas. Tā ir vēl viena no Anniņas dzīvē pārbaudītajām atziņām, kas neskaitāmas reizes atmaksājusies dubultā. Viņai ir svešas kaprīzas iedomas un neuzticēšanās. Ja piezogas kaut viena no šīm īpašībām, tuvu cilvēku dzīve no gaišas top pelēka. “Man solīja, ka izlīdzinās balkona durvju slieksni, lai varu ar ratiņiem izbraukt ārā. Gribu aizbraukt līdz kapsētai un aiznest mīļajiem ziedus. Viss man ir sarūpēts, pat otri ratiņi, bet, kad skatos, kā māsa rosās ap puķu dobēm, to pārdzīvoju,” Anniņa nopūšas, un jau nākamajā acumirklī sejā rotājas smaids, jo Tralmakmāte vienmēr priecājas par nopdzīvoto dienu.
