Tie, kas pazīst Aīdu Balodi, novērtēs, kā viņa ir mainījusies. Laimīga, starojoša, ar vēlmi dalīties savā priekā. Šī vasara viņai bijusi īpaša. 21.augustā Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā Aīda salaulājās ar bijušo skolasbiedru Aivaru Rozentālu.
Tie, kas pazīst Aīdu Balodi, novērtēs, kā viņa ir mainījusies. Laimīga, starojoša, ar vēlmi dalīties savā priekā. Šī vasara viņai bijusi īpaša. 21.augustā Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā Aīda salaulājās ar bijušo skolasbiedru Aivaru Rozentālu. Tagad viņa ir Aīda Rozentāle.
Mīlestības lidojuma sajūta viņai likusi saprast, cik dzīve tomēr ir skaista.
– Kāda bija liktenīgā satikšanās?
– Sirmajai Dzelzavas pamatskolai pagājušajā vasarā bija 130 gadu jubileja. Mēs ar Aivaru abi bijām skolasbiedri. Tomēr dzīves ceļi abiem nekad nebija krustojušies. Man bija ģimene un divi bērni, viņam bija ģimene un divi bērni. Abiem laulības dzīves izirušas, bērni jau pieauguši. Pēc vairāk nekā 30 gadu neredzēšanās satikāmies skolas jubilejā. Kā jau salidojumos vairāku klašu absolventus salika kopā vienā telpā. Sākām šķetināt atmiņu kamolus un tikai tad sākām cits citu atcerēties. Laiks cilvēkus ļoti maina. Pēc svinīgā pasākuma bija koncerts un balle. Dancojām līdz rīta gaismai. Apmainījāmies tālruņa numuriem, sazvanījāmies. Pirmo reizi ciemos pie manis uz Gulbeni viņš atbrauca pagājušā gada 1.septembrī. Vēl tagad viņš reizēm smejas: “Atbraucu un paliku.” Aivars dzīvo Sarkaņu pagastā Madonas rajonā, vecāku mantotajās mājās “Strautiņos”, strādā SIA “Sarkaņu Siltums”. Šīs mājas nevar atstāt, tās atrodas skaistā vietā pie Kujas upes. Ceru, ka ar laiku situācija nokārtosies, varbūt es varēšu atrast darbu tuvāk jaunajai dzīvesvietai un kopā varēsim būt katru dienu.
– Kādas sajūtas pārņem sirdi, no jauna iemīloties?
– Sajūtas ir vārdos neizsakāmas. To, ko es jūtu, pat kā valodas speciāliste nespēju ietērpt vārdos. 21.augustā, no rīta pamostoties, abi jutām iekšēju satraukumu. Centāmies neizrādīt, bet es Aivaru pavilku uz zoba: sak, ko nervozē kā tāds puika. Šajos gados izjust mīlestību ir daudz patīkamāk. To pieņem ar citu prātu. Domāju, ka tagad tas ir daudz nopietnāk un dziļāk. Liekas pašsaprotami, ka jaunībā mīl, veido ģimeni, rada bērnus. Tagad attiecības ir citādas. Mēs domājam, cik labi ir būt kopā. Mēs vairs nedomājam, kā radīsim bērnus, bet gan – kā palīdzēsim saviem pieaugušajiem bērniem izaudzināt nākamo paaudzi – mazbērnus. Mana mazmeitiņa Laura tagad ir mūsu abu acuraugs.
– Sevi izjutāt kā no jauna piedzimušu?
– Es biju pārāk nodevusies darbam, bērniem, arī iepriekšējām attiecībām, jo centos morāli un reizēm arī finansiāli palīdzēt bijušajam vīram un bērnu tēvam. Tāda dzīve bija jau ilgāk nekā 10 gadu. Es biju uz to ieciklējusies, biju samierinājusies, ka tāda arī ir dzīves jēga. Te pēkšņi Aivars ienāca manā dzīvē kā pērkona dārdiens. To, ka jaunās attiecības mani mainīja, var apliecināt kolēģi, ar kuriem esmu kopā diendienā. Mūs abus visvairāk satuvināja pērnie Ziemassvētki, kopīgā gatavošanās svinībām. Tad es sapratu, ka šis ir tas cilvēks, kas var ienākt manā dzīvē. Viņš man iemācīja uz dzīvi paskatīties citām acīm. Esmu izteikts garastāvokļa un emociju cilvēks, Aivars ir prāta cilvēks. Viņš man iemācīja dzīvot šodienai, nevis pagātnei vai nākotnei. Protams, pagātni nevar atmest. Var pakavēties pagātnes atmiņās, kas var būt svētas, laimīgas un arī nepatīkamas, bet tajās nevar dzīvot. Mūsu gados nevar dzīvot arī tālai nākotnei. Es dzīvoju šodienai un priecājos par to, ko Dievs man devis.
Es nebiju pazaudējusi savu vērtību kā māte, pedagoģe vai darbiniece izglītības pārvaldē, bet gan kā sieviete. Es sevi biju jau norakstījusi. Pēc iepazīšanās es jūtos kā pilnvērtīga sieviete. Ja man nebūtu jāielūkojas pasē, es nekad neticētu saviem gadiem. Ja mēs būtu satikušies krietni agrāk, iespējams, mēs pat domātu par mazu Ieviņu. Mans mīlestības lidojums ļāva atbrīvoties no depresijas.
– Kas jūs abus visvairāk iepriecina?
– Kopā būšana pilsētā vai laukos. Pagaidām mēs kopā esam katru nedēļas nogali un arī nedēļas vidū. Nesen biju stipri saaukstējusies, Aivars pie manis atbrauca nedēļas vidū. Viņš, protams, nespēj mani izārstēt, bet palīdzēt ar labu vārdu, kaut vai manu roku paturot savējā vai vakarā uzvārot tēju. Arī tas ir daudz.
Mums abiem patīk fiziskas aktivitātes. Laukos mums ir velosipēdi, mēs pat uz balli kā jaunieši braucam ar velosipēdu. Jāņu nakts burvību izbaudījām, attālo ceļu no “Strautiņiem” līdz Biksērei ejot kājām. Ejot dziedājām. Šodien plānojam doties uz Biksēri, uz Rudens balli. Mūs abus saista daba. Aivara mājās pēc pilsētas un saspringtā darba lieliski atpūšos. Tur ir klusums, miers, cita pasaule, visapkārt zied manas stādītās puķes. Šovasar visu laiku jācīnās ar gliemežiem (smejas). Mums abiem patīk dejot. Kad pirmo reizi ar Aivaru iegāju plašākā sabiedrībā – Gulbenes vidusskolas vecāku un pedagogu atpūtas vakarā -, citi teica, ka mēs saskanīgi dejojam. Mēs tiešām viens otru pilnībā izjūtam dejā.
Gan es, gan Aivars esam Auna zvaigznājā dzimuši. Saka, ka vienādas zīmes nesader kopā, jo ir pārāk līdzīgi cilvēki. Dzīve laikam mūs ir tā nobružājusi, gadi ir tā pieslīpējuši, ka tagad mums zobrati darbojas nevainojami. Nevis buksē, bet iet nevainojami.
– Nav žēl, ka laimes mirkļi bija tik ilgi jāgaida?
– Ja arī nākotnē viss būs tāpat kā tagad, tad bija vērts gaidīt. Es pat ticu, ka mēs vēl vairāk pieslīpēsimies un tieksimies viens pie otra. Šobrīd sirds ir tik pilna, ka es vēlos priekā dalīties ar citiem. Ja es agrāk sajutu tukšumu, domāju, ka mana dzīve nav piepildīta, tad tagad man pat pietrūkst laika, jo dzīve ir tik interesanta, ir tik daudz jauku iespēju, ko darīt kopā! Ja man kādu brīdi paliek skumji, piezvanu viņam. Viņš mani modina katru rītu pulksten 7.00 ar zvanu, bet es viņam zvanu vakarā pulksten 19.00. Man nevajag modinātāju. Viņš ir mans uzmundrinājums jaunajai dienai. Vakarā mēs izrunājam dienā paveikto, dalāmies iespaidos. Šobrīd es zinu, ka pasaulē ir cilvēks, kas domā par mani, kas uztraucas par mani, un arī man ir par ko domāt. Es neticēju, ka manā dzīvē būs šāds laiks. Varbūt, ka zemapziņā to nedaudz gaidīju.
Arī mēs viens otram pasakām kādu vārdu, ko varbūt varējām arī noklusēt. Tiesa, Auna zīmē dzimušie nav ļaunatminīgi. Ja arī straujumā, lepnumā vai spītībā iznāk kaut ko neiecietīgi atcirst, tad jau pēc pusstundas mēs viens otram atvainojamies, un tālāk viss rit, it kā strīda nemaz nebūtu bijis. Es arī skolas bērniem, nu jau vidusskolēniem, teicu, ka es neturu ļaunu prātu. Es piedodu pat vienu otru palaidnību, bet tikai cilvēkiem, kas cenšas laboties. Tad esmu gatava pussolīti paiet pretī, piedot neveiksmi, neizdarību, bet sliņķiem un bezkauņām es nepiedodu. Nekad un neko.
– Šī vasara ir izvērtusies necerēti skaista.
– Jā, šīs vasaras laikā man piedāvāja roku un māju. Šovasar kopīgi esam izdarījuši pirmo lielo darbu – mājai nomainījām jumtu. Mājas pagalmā ir bērzs un liela priede, kurā vēl var redzēt zibens iesperto rētu. Tas ir zīmīgi, ka mēs pirms laulībām kopīgi likām jumtu. Es ceru, ka tas sargās arī mūsu kopdzīvi no lietus, sniega un krusas. Nākamajā vasarā plānojam mājai mainīt logus.
Bērni atbalstīja manas attiecības, jo viņi zina, ko nozīmē ilgstoši dzīvot vienam. Bērni apzinās, ka mans ceļš ar viņu tēti ir iziris. Mums daudz kas bijis kopīgs un skaists, mums ir kopīgi bērni, kas liecina, ka kādā brīdī arī mums bija labi.
Ja ar šodienas prātu es atgrieztos vairāku gadu pagātnē, iespējams, viss būtu citādāk. Es vēl nebiju pārliecināta, vai piekrist priekšlikumam precēties, bet, dzīvojot “Strautiņu” mājās, jutu, ka mēs ar Aivaru saderam.
Daudzi cilvēki mums teica, ka lieliski izskatāmies kopā. Galvenais, ka mēs paši to jūtam un novērtējam.
