Paziņa nesen man sūrojās – esot ielaidusi savā dzīvoklī īrniekus, jaunu ģimeni, kas par šo pakalpojumu vairākus mēnešus nemaksāja, iekrāja 700 latu komunālo rēķinu parādu un vienkārši aizgāja. Tagad par īrnieku tēriņiem jānorēķinās dzīvokļa saimniecei. Īrnieki neko nesola samaksāt, jo darba šiem nav, ienākumu arī. Bet kāpēc īrēja labiekārtotu dzīvokli, ja reiz situācija ir tāda? Patiesībā tas neizbrīna. Šādu gadījumu nav mazums. Mana paziņa saka, ka viņai tomēr arī pēc šā gadījuma vēl griboties ticēt cilvēkiem, paļauties uz viņu vārdiem, solījumiem. Droši vien izīrēs dzīvokli atkal. Un ticēs nākamo īrnieku godaprātam.
Šonedēļ redzēju gaļas veikalā pie skatloga stāvam mūķeni. Lielā gavēņa laikā viņa bija ienākusi šajā tirgotavā un kāri lūkojās uz gaļu. Vai tiešām pirks? Man bija neērti gaidīt, lai apmierinātu savu ziņkārību. Ēst vai neēst gaļu gavēņa laikā – tas tomēr ir kristieša intīms jautājums viņa komunikācijā ar Dievu. Citus tas neskar. Tāpat kā tas, vai mani kaimiņi aiz sienas katru dienu galdā ceļ cepešus vai vāra putru. Visu nosaka vēlmes, iespējas un atļaušanās. Bet tur jautā tā lieta, ka bieži vien vēlamies vairāk, nekā varam atļauties saskaņā ar rocību vai ticību.
Šodien ir pašnāvība turpināt dzīvot uz kredīta, nemaksājot parādus. Tā var pazaudēt visu un sabojāt savu karmu uz mūžu. Pasaule deformējas, mainās, un mums būtu jāmainās līdzi. Bieži vien mūsu labās apņemšanās nesaskan ar darbiem. Cilvēks cīnās ar kārdinājumiem, nevēlas atzīt sakāvi. Ir bail lietas nosaukt īstajā vārdā. Mēs attaisnojam sevi ar domu, ka dzīve ir īsa un to gribas nodzīvot skaisti. Kaut vai uz parāda…
