Otrdien Valmieras teātrī noskatījos eksistenciāli apburošo Antona Čehova lugas “Ķiršu dārzs” iestudējumu Oļģerta Krodera režijā, kas pārsteidzoši asociējās ar mūsdienu situāciju. “Gandrīz komiska krīze divās daļās” – lasāma piebilde izrādes programmiņā. Oda (jeb cildinājums) bezizejai, cenšoties pēc iespējas ilgāk neko nedarīt, lai kaut kas mainītos. “Mirkli, tu esi skaists! Jel kavējies!” – šī faustiskā noskaņa ir tik pazīstama (būšu prozaiska), piemēram, algas dienās. Kāda mana paziņa saka: “Pēc iespējas ilgāk paturu visu naudu kontā, jo tad man ir patīkama drošības sajūta, bet tā neturpinās ilgi. Tikai līdz brīdim, kad esmu veikusi visus komunālos maksājumus un kredītsaistības. Pēc tam pāri nepaliek gandrīz nekas vai pavisam nekas.” Un atkal ir jāaizņemas. Vai savu reizi jāaizdod draugam, kaimiņam. Šodien visi ir cits citam parādā. Ir stilīgi dzīvot uz parāda. Gluži kā Čehova “Ķiršu dārzā”, kuru viņš kā komēdiju (neticami, vai ne?) sacerējis neilgi pirms savas nāves 20.gadsimta sākumā. Var saprast arī Gulbenes novada domes nogaidošo pozīciju saistībā ar nerentablās vietējās slimnīcas nākotni. Tāpat kā nespēju optimizēt skolu tīklu. Ir tik neiespējami pateikt: “Labi. Cērtam!” Labāk novilcināt situāciju, cerēt uz “laimes lāci” vai gaidīt, kad nepopulāro lēmumu pieņems kāds no malas. Kā tas notika ar Stradu ceļa ozoliem. Ne jau pašvaldība lēma par tiem. Mūsu valstī vairums pašvaldību, vairums pilsētu ir trūcīgas. Tomēr tās turpina dzīvot izšķērdīgi. Gluži tāpat kā valsts budžeta struktūrā strādājošie. Bet viņiem “ciršana” būtu jāsāk ar sevi, piemēram, pašu algām.
