Saruna ar gulbenieti Dairu Karoli nebūs par nopūtām un dzīvi, bet par trauksmi, darbu un mūziku, kas ir Dairas ikdienas pavadones. Dažbrīd dienā astoņu stundu ir par maz, lai visu paspētu, bet laiks ir jārod visam.
Saruna ar gulbenieti Dairu Karoli nebūs par nopūtām un dzīvi, bet par trauksmi, darbu un mūziku, kas ir Dairas ikdienas pavadones.
Dažbrīd dienā astoņu stundu ir par maz, lai visu paspētu, bet laiks ir jārod visam. Arī tam, lai aprunātos ar sešiem bērniem, kam Daira ir vienīgā, vislabākā māmiņa pasaulē.
– Tu minēji, ka visi pagrieziena punkti tavā dzīvē saistīti ar nejaušībām.
– Tas patiešām tā ir. Kad pēc Latvijas Valsts konservatorijas (tagad Mūzikas akadēmija) absolvēšanas un pirmajiem sešiem darba gadiem Jēkabpils bērnu mūzikas skolā atgriezos Gulbenē, šķita, ka mūzikas pedagoga profesijā taciņa ir iemīta un turpmākā dzīve pārsteigumus nesagādās. Tomēr tā nebija.
– Kāds bija pirmais pārsteigums?
– Ērģeles. 1990.gada maijā Lizuma kultūras nama darbiniece Elita Kostigova (tagad Dūte), absolvējot Kultūras darbinieku tehnikumu (Kultūras koledža), Velēnas baznīcā veidoja Mātes dienas pasākumu. Tajā bija nepieciešams ērģelnieks. Tobrīd rajonā profesionāla ērģelnieka nebija, tāpēc Elita uzrunāja mani – pianisti. Pārvarēdama apmulsumu, piekritu, ka pasākumā spēlēšu ērģeles. Braucu uz Velēnas baznīcu, vingrinājos. Pašai šķita, ka instrumenta spēli ātri vien apgūšu. Tagad, to atceroties, pasmaidu.
– Kāds ir smaida iemesls?
– Mātes dienai veltītajā dievkalpojumā pirmo reizi dzirdēju, kā spēlē vietējās draudzes ērģelniece. Sapratu, ka man par liturģisko ērģeļu spēli nav ne mazākās nojausmas. Drīz vien Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Harijs Grigols uzaicināja spēlēt dievkalpojumos. To darīju ar elektriskajām ērģelēm. Spēlēju precīzi notīs rakstīto, neizprotot skaņdarba liturģisko nozīmi. Ja mācītājs precīzi ievēroja tekstu, jutos droši, bet, ja improvizēja, tad maldījos kā ezītis miglā, vadoties pēc iekšējās intuīcijas. Sapratu, ka ar vēlēšanos spēlēt ir par maz. Gribēju izprast to, ko daru, bet domāt par atkārtotām studijām tolaik nebija populāri.
– Tomēr nodoms papildināt zināšanas nedeva mieru?
– Pēc jaunāko dēlu piedzimšanas kā mūziķe draudzē atgriezos 1999.gada rudenī. Gadu vēlāk mācītājs Atis Bambāns pastāstīja par liturģiskās ērģeļspēles studiju iespējām. Pēc pārdomām izlēmu, ka studēšu. Iestājos Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas Ērģeļmūzikas un liturģijas seminārā, kas vēlāk pārtapa par Lutera akadēmijas Baznīcmūzikas un liturģijas nodaļu.
– Ko nozīmē šīs studijas?
– Katru nedēļas nogali divas dienas pavadīt Rīgā, pirms tam visu sagatavojot ģimenes iztikšanai. Spītīgi izturēt mācību slodzi un, galvenais, režīmu. Pakļaut savu it kā rūdīto dzīves pieredzi jauniem pārbaudījumiem, stresam. Pielāgoties atšķirīgai spēles specifikai un turēties plecu pie pleca ar nesen studējušiem jauniešiem. Kopumā – neļaut sev prātot, viegli vai grūti, varu vai nevaru, atmaksājas vai ne. Vienīgi ļauties dāvātajai iespējai, pārbaudot savu izturību, vai, kā saka mani skolas bērni, “uzņemt dzīvei stilu un ātrumu”.
– Kas tev studējot šķiet visvērtīgākais?
– Par pamatprasmi ērģeļspēles apguvē esmu pateicīga pasniedzējai Kristīnei Adamaitei (viņas muzicēšanu dzirdējām pērngad dziesmu svētkos garīgās mūzikas koncertā). No blīvā mācību stundu saraksta tās šķita visnozīmīgākās. Jā, arī mūzikas vēstures lekcijas bija pārsteigums. Man kā padomju laika studentei savulaik pat Baha spilgtākās mesas un oratorijas bija tabu, tās pieminēja it kā starp citu. Nu man bija iespēja dzirdēt neskaitāmus šedevrus ne tikai no Hendeļa, Baha, Haidna, Mocarta, Bēthovena, bet arī Šūberta, Berlioza, Mendelsona, Lista un mazāk pazīstamu autoru garīgās mūzikas klāsta. Ar skumjām domāju, ko gan es tādu nodarītu padomju varai, ja šo mūziku būtu iepazinusi jau pirms 25 gadiem?
– Tev bija iespēja spēlēt Rīgas Doma ērģeles…
– Par vērtīgu ieguvumu uzskatu mācību praksi Rīgas Domā. Tās bija neatkārtojamas izjūtas – katru sestdienas rītu pildīt kantora (baznīcmūziķa) pienākumus – dziedāt psalmus, izvēlēties dievkalpojumam repertuāru un spēlēt senlaicīgu, ar kāju mīdāmu harmoniju (altāra daļā). Tā bija atbildība gan draudzes, gan Rīgas viesu priekšā. Tad sapratu arī to, cik svētsvinīgi godā mūzikas instrumentu karalieni – Rīgas Doma ērģeles, cik profesionālam jābūt ērģelniekam, lai uzdrīkstētos sēsties pie tām. Tā ir goda vieta.
Starp citu, 1. vispārīgo latviešu dziesmu svētku garīgās mūzikas koncertā 1873.gadā pirmais latviešu ērģelnieks, kam ļāva spēlēt Doma ērģeles, bija gulbenietis Jānis Krastiņš. Gulbenes vecajos kapos ir viņa atdusas vieta.
– Tu sevi uzskati par profesionāli?
– Iepriekš minēju muzikālās vērtības, ko esmu ieguvusi. Tām pieskaitāma apziņa, ka šobrīd vēl atrodos tikai sākumā. Tālāk – pašas izvēle, vingrināšanās, sevis pārvarēšana, laika organizēšana, arī ģimenes atbalsts. Ja tādas ekstras cilvēks var atļauties, tad viņš drīkst sapņot par mākslu. Ja ne – tātad šobrīd tas nav lemts. Man lemts ir bijis pārāk daudz. Paralēli tiešajam darbam allaž esmu “lāpījusi” robus, tādus, ko konkrētajā brīdī citiem mūziķiem nav bijis laiks vai iespējas “aizlāpīt”.
– Atceries pirmo “lāpīšanas” darbu?
– Atceros. Mācoties Gulbenes mūzikas skolas 7.klasē, skolotāja Dzintra Lipsberga reiz palūdza izlīdzēt – spēlēt klavieres Dzimtsarakstu nodaļā sešās (!) kāzās. Ar skopu nošu repertuāru mapē, devos palīgā radīt neaizmirstamu brīdi jaunlaulātajiem. Mendelsona kāzu maršam ne reizi netiku tālāk par pāris reizes skaļi nobungāt – o ta da da dam, jo spēlēju rūpīgi un lēni pēc notīm. Jaunais pāris vienmēr pamanījās nokļūt galapunktā pirms populārā motīva beigām un mulsi skatījās uz manu pusi. Kad ceremonijas vadītāja māja, lai spēlēju vismaz jaunajam pārim parakstoties, sāku etīdi, kas ne ar ko neatšķīrās no gammu vingrinājuma. Sieviešu ansambļa dāmas valdīja smaidus.
– Vai vēl kādreiz ir bijušas līdzīgas izjūtas?
– Līdzīgas izjūtas, tikai citā pakāpē, mani vadījušas bieži. Laikam allaž pamanos paķert latiņu par augstu. Vēl pavisam nesen Rīgas Domā bez iepriekšējas gatavošanās vajadzēja asistēt pasniedzējas ērģeļspēli. 125 numurēti reģistru slēdži, smagi kopeļi (milzīgi dzelzs pedāļi, kuru pārslēgšanai jāizmanto viss augums) un svešs nošu teksts. Ir traģikomiski tā joņot starp slēdžu numuriem 5-109-64-37-124, īpaši, ja tas viss jāpaspēj sekundes laikā. Kur tad vēl nošu šķiršana. Lēkāju un skaidroju sev, ka kādam tas tik un tā būtu jāizdara. Katrs darbiņš reiz ir jāpadara pirmo reizi.
– Tava darbība ir bijusi daudzveidīga.
– Savulaik esmu iekļuvusi dažādās situācijās. Mācoties konservatorijā, pūtēju orķestrī nācās spēlēt altu. Vienlaikus, dodoties uz Baltijas studentu dziesmu svētkiem, pāris dienu laikā vajadzēja apgūt kokles partiju. Vēlāk šīs iemaņas liku lietā Jēkabpilī. Atmodas laikā dibināju folkloras kopu “Klinči”. Madonieša Arta Kumsāra, arī Helmī un Daiņa Staltu atbalstīta, fanātiski kopu šo lauciņu. Sākot ar veselu plejādi seno instrumentu spēles apguvi, līdz pat ekspedīcijām un prāva Sēlijas etnogrāfiskā materiāla apkopošanai.
Paralēli Jēkabpils Tautas teātrī pie režisores Ventas Vecumnieces iestudējām muzikālas izrādes. Pirmo reizi nācās saskarties ar sintezatora vispusīgajām iespējām. Gulbenē draugu – režisoru – nepiekāpības rezultātā esmu fantazējusi mūziku piecām teātra izrādēm, katrreiz domājot, ka nebūtu par ļaunu vispirms pamācīties. Bet mūžs ripo uz otru pusi, visām vēlmēm tas ir krietni par īsu. Jau tā jūtos bērniem parādā par daudziem sev ieekonomētiem brīžiem.
– Vai, tavuprāt, mūziķi noveco?
– Stāsta, ka mūziķi nenovecojot. Bet “ērģelnieki pat nemirstot – vien pārvēršoties par baznīcas žurkām”. Piemiņai no studijām esmu iekārtojusi īpašu kladi ar trāpīgākiem un piparotākiem pasniedzēju izteicieniem. Mūziķi esam to lasījuši un raudādami smējušies. Tās ir mūsu anekdotes jeb mūsu pašu dzīvīte. Un caur to – izdzīvošana.
