Gulbeniete Ilze Strapcāne šonedēļ nosvinēja 35. dzīves jubileju. Viņa saka, ka šajā vecumā jūtas ļoti labi, taču piebilst, ka ar katru gadu sevī jūt pārmaiņas – ir jūtama pilnveidošanās un attīstība.
Gulbeniete Ilze Strapcāne šonedēļ nosvinēja 35. dzīves jubileju. Viņa saka, ka šajā vecumā jūtas ļoti labi, taču piebilst, ka ar katru gadu sevī jūt pārmaiņas – ir jūtama pilnveidošanās un attīstība.
Ilzei netrūkst apņēmības, turklāt viņa nebaidās no darba. Ilze ir AS “Virši – A” Gulbenes degvielas uzpildes stacijas vadītāja.
Mūsdienās daudzi jauni cilvēki dodas strādāt labi apmaksātā darbā uz Rīgu vai pat ārzemēm, bet jūs palikāt Gulbenē…
Uz ārzemēm viennozīmīgi es negribu braukt. Par došanos uz Rīgu es savulaik domāju, taču šeit man viss ir tik mīļš un pierasts, svešā vietā atkal viss būtu jāsāk no jauna, būtu grūti pierast. Gulbenē jaunam cilvēkam, protams, ir grūti atrast darbu, kas patiktu un uz kuru cilvēks varētu iet ar prieku. Liela nozīme mūsdienās ir arī samaksai. Taču man ir paveicies – man ir darbs, kas man tiešām patīk.
Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?
Citi saka, ka tā ir nepatīkama profesija, bet es par to sapņoju joprojām. Es ļoti gribēju kļūt par vecmāti, jo bērni ir mana vājība. Tagad, piemēram, mīļuprāt auklēju māsas bēbīti. Diemžēl ne visus sapņus var piepildīt. Kad biju izvēles priekšā, bija jādara tā, kā teica mamma. Viņa gribēja, lai es kļūstu par siera meistari un strādāju pienotavā, kas man ļoti nepatika. Es mācījos Valmieras 28. proftehniskajā skolā, taču arī šajā profesijā nestrādāju. Strādāju gan par pārdevēju, gan par izpilddirektori bārā, līdz sāku strādāt šeit par operatori, bet pēc diviem gadiem kļuvu arī par vadītāju.
Vai jūs nebiedēja vadošais amats?
Sākumā bija ļoti grūti, taču es centos. Tagad man ir ļoti viegli strādāt. Mums ir izveidojies ļoti jauks kolektīvs, esam iemācījušies cits citam palīdzēt, cits citu atbalstīt jebkurā situācijā. Jo cilvēki ir saliedētāki, jo vieglāk ir strādāt.
Vai neesat saskārusies ar stereotipu, ka labs vadītājs spēj būt tikai vīrietis?
Ir nācies saskarties. Ir cilvēki, kas ir ļoti priecīgi, ka vadītāja ir sieviete, kas ir pretimnākoša, smaidīga, laipna, bet citiem tas izraisa kaut kādu nepatiku, jo viņi laikam uzskata, ka sieviete nespēj sevi sadalīt starp ģimeni un darbu, tādēļ darbs ir nepilnvērtīgs.
Darbam es veltu ļoti daudz laika, ģimene no tā, protams, reizēm cieš, taču cenšos šo laiku kaut kā kompensēt. Ar mājas darbiem tieku galā vakarā. Man ir ļoti paveicies, ka palīdz gan meita, gan arī vīrs. Mēs dalām darbus, ar visiem tiekam galā kopīgi.
Kas jums palīdz neieslīgt rutīnā?
Tas noteikti ir mans darbs. Tas man ir tik daudzveidīgs, ka es vienkāršu nevaru ieslīgt rutīnā. Man nav vienmuļš darbs, es nedaru vienu un to pašu, katru dienu man jādara kaut kas cits, tik spēj tikt līdzi notikumu gaitai.
Vai nebaidāties no konkurences, Gulbenē tagad tiek celtas arī jaunas uzpildes stacijas?
Konkurence patiesībā ir ļoti laba lieta. Tā dod iespēju cīnīties un pierādīt gan sev, gan arī citiem, ka varam strādāt ar saviem klientiem vēl labāk, citādi reizēm kļūst pat garlaicīgi. Šobrīd, rūpējoties par klientiem un viņu ērtību, esam uzsākuši pārbūvi, paplašinot telpas.
Kas jums dod spēku brīžos, kad kļūst grūti?
Spēku man dod vīrs. Viņš man ir lielākais atbalsts. Kad man kļūst pavisam slikti, un tā tiešām ir arī bijis, es piezvanu viņam, parunājos, un atkal viss nostājas savās vietās. Vīrs mani vienmēr uzmundrina.
Grūtos brīžos man palīdz arī sevis palutināšana, piemēram, aizeju uz solāriju vai frizētavu.
Kā iepazināties ar vīru?
Es nāku no Litenes, vīrs ir gulbenietis, bet sapazināmies mēs dejojot. Agrāk dejojām katrs savā tautisko deju kolektīvā, bet kāda sadanča laikā iepazināmies, sadraudzējāmies un nolēmām dejot vienā kolektīvā. Dejojam mēs joprojām. Tas mums ir kopīgs vaļasprieks. Arī meita vēlas dejot kopā ar mums vienā deju kolektīvā, taču viņai vēl ir jāpaaugas.
Kopā ar ģimeni mēs arī daudz sportojam, skrienam. Sportošana gan vairāk mums notiek ģimenes lokā, sacensībās nepiedalāmies. Vasarā dodamies izbraucienos ar laivām. Mēs esam ģimene ar sportiskiem vaļaspriekiem.
Ko jums pašai ļoti patīk un ļoti nepatīk darīt?
Man ļoti patīk braukt ar automašīnu. Vadītāja apliecību es ieguvu pirms pieciem gadiem. Esmu mēģinājusi pat ziemā piedalīties ledus rallijos, bet tas ir bijis tikai sava prieka pēc. Par braukšanu sacensībās es gan neesmu domājusi, tad man neatliks laika vairs nekam citam.
Braucot ar mašīnu, es pilnīgi aizmirstos. Bieži vien pēc darba sēžos mašīnā un vienkārši braucu pavizināties, uzgriežu skaļi mūziku un mēģinu atslēgties. Man reizēm patīk pabraukt arī ātrāk nekā atļauts, taču cenšos atcerēties, ka aiz līkuma pēkšņi var pazibēt cilvēki spīdīgos uzsvārčos un tad var klāties plāni.
Man ļoti patīk arī lasīt grāmatas, kas ir saistītas ar kriminālistiku. Mani ļoti interesē jurisprudence, sapņoju arī par studijām šajā jomā. Un studēšu es noteikti, lai arī tas varbūt nenotiks tik ātri.
Ko man visvairāk nepatīk darīt? Hm, tā varētu būt kartupeļu lasīšana, bet šis darbiņš ir jādara katru rudeni. Iespējams, šī nepatika man nāk līdzi kopš laikiem, kad tos vajadzēja lasīt gan kolhozā, gan arī “Lotosa” vienību nometņu laikā. Mājās man nepatīk mazgāt traukus, taču ar šo darbiņu man nav jācīnās, jo šo pienākumu ir uzņēmusies mana meita.
Kādai, jūsuprāt, ir jābūt mūsdienīgai sievietei?
Viņai jāmāk sabalansēt laiks starp darbu un ģimeni, jābūt izskatīgai, sakoptai. Arī smaidīgai, laimīgai, bet tas, protams, ne vienmēr izdodas.
Vai cenšaties realizēt katru mērķi?
Es cenšos, taču reizēm saprotu, ka mērķis ir pārāk augsts, tad īsti ar galvu sienā neskrienu, lai šo mērķi par katru cenu realizētu. Ja redzu, ka nevaru kaut ko sasniegt, tad to arī nedaru.
Kādas ir jūsu labās un sliktās īpašības?
Sliktās īpašības varētu būt mainīgais garastāvoklis (šādos brīžos lielākie cietēji parasti ir tuvākie cilvēki), reizēm esmu arī kašķīga, sestdienās un svētdienās – arī paslinka. Vīrs uzskata, ka pie manām sliktajām īpašībām pieder arī pārlieku labā mātes sirds, bet es uzskatu, ka tā man ir ļoti laba īpašība. Pie labajām īpašībām varētu pieskaitīt arī cenšanos būt izpalīdzīgai, saprotošai un mīlošai.
Vai uzticaties cilvēkiem?
Es cenšos uzticēties, taču, ja mani kāds pieviļ, tad ir ļoti smagi. Es mēģinu izprast cilvēkus. Visiem cilvēkiem gan es nespēju uzticēties. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Uz mani lielu iespaidu atstāj pirmā tikšanās reize, pirmā saruna. Es uzreiz jūtu, vai varu šim konkrētajam cilvēkam uzticēties.
Vai sevi uzskatāt par veiksmīgu cilvēku?
Jā, noteikti. Man ir viss, ko vēlos, – darbs, mīloša ģimene, mājas. Es pat varu teikt, ka esmu laimīga.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Lai cik būtu grūti, ir jācenšas smaidīt un saskatīt cilvēkā tikai labo. Ja cilvēks domā pozitīvi, viņš tā arī dzīvo, un viss notiek labāk. Pats cilvēks veido savu dzīvi. Ja čīkstēsi, arī apkārt viss šķitīs slikts. Es vienmēr un visur cenšos iet ar smaidu, tas man palīdz dzīvot un justies labi.
