Simtā dzimšanas diena 13.maijā būtu vienam no ievērojamākiem Latvijas zootehniķiem Ernestam Lūsim. Atmiņu atbalsī ieklausīsimies 12.maijā Lizuma pagasta Sila kapos, kur notiks viņam veltīts piemiņas pasākums.
Simtā dzimšanas diena 13.maijā būtu vienam no ievērojamākiem Latvijas zootehniķiem Ernestam Lūsim. Atmiņu atbalsī ieklausīsimies 12.maijā Lizuma pagasta Sila kapos, kur notiks viņam veltīts piemiņas pasākums.
Varam būt lepni, ka lielākā viņa mūža daļa aizritējusi Gulbenes rajonā un ir cieši saistīta ar Vidzemes novada lopkopību.
Šūpulis E.Lūsim kārts Madonas rajona Kraukļos rentnieka ģimenē, kurā aug pieci bērni. Vecāku rocība, neraugoties uz čaklumu, nav liela, tāpēc zināšanu apguvei Ernestam pašam jāpelna nauda. Paralēli mācībām Kraukļu trīsgadīgajā pamatskolā un Cesvaines draudzes skolā ir darbs vecāku saimniecībā un kalpa gaitas. Pēc obligātā karadienesta mācās lopkopības pārraudzības kursos Rīgā. Tad lopkopības pārrauga darbs Dzērbenē un Drustos.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sekmīgi pabeidz Priekuļu lopkopības skolu. Turpmākā Ernesta darbavieta ir Cēsu rajona Jaunpiebalgā, bet no 1931.līdz 1935.gadam pārrauga darbs Mūrmuižā netālu no Valmieras. Tur strādādams, E.Lūsis apmeklē arī Zentas Mauriņas vadītās Tautas universitātes nodarbības un sadraudzējas ar Z.Mauriņai tuvo Paulu Pētersonu. No 1935. līdz 1951.gadam Ernests ir Lizuma iecirkņa zootehniķis, bet līdz aiziešanai pensijā 1967.gada maijā – Vidzemes novada vecākais ciltslietu zootehniķis – selekcionārs. Pēc tam pieredzes bagātais lopkopības speciālists strādā toreizējā kolhozā “Spars”. Lūšatēva, kā visi viņu dēvēja, dzīves ceļš aprāvās 1987.gada 10.jūlijā Lizuma pagasta “Zīlēs” 85 gadu vecumā.
Neatzīst kompromisus
Plašs un līdz galam neapzināts ir E.Lūša darbības diapazons. Viņa mūža darbs ir “Latvijas brūnās” govju šķirnes pilnveidošana. Tai viņš ziedojis prātu, enerģiju un veselību. Neatzīdams nekādu kompromisu, neatlaidīgi un modri stāvējis sardzē par šķirnes tīrību, tās labākām īpašībām. E. Lūsis bija drošs balsts Latvijas brūnaļai tās ērkšķainajā ceļā uz tās atzīšanu un pārliecinošiem rekordiem, tāpēc joprojām ir viena no lielākajām Latvijas lopkopības autoritātēm, iemantojot dažādu rangu darbinieku cieņu un mīlestību. Būdams pamatīgs lauksaimnieks, Lūšatēvs uzskatīja un pārliecinoši pierādīja, ka Latvijas brūnaļa ir vislabākā.
Mērķtiecīgs darbā
No vienkārša ierindas lopkopības pārrauga bez augstākās izglītības E.Lūsis izveidojās par atzītu zootehniķi – selekcionāru, gūstot ne vien lopkopības darbinieku cieņu, bet saņemot arī oficiālus pagodinājumus un atzinību. Tomēr brīnuma te nav. Visu noteicis darbs, ilgstošs, konsekvents un mērķtiecīgs, kā arī sevis nemitīga pilnveidošana, liels patriotisms, personīgo interešu pakļaušana sabiedriskajām, prasme savām idejām un iecerēm piesaistīt citus. Ernestu raksturo sirsnīga vienkāršība, sapratne, spēka pilna zemes cilvēka stabilitāte, smalkjūtība un iekšējā kultūra.
Sapnis mācīties dziedāt
Līdztekus darbam Ernests vienmēr atrada laiku sabiedriskajiem pasākumiem. Kopš bērnības viņu pavadījusi mīlestība uz dziesmu. Savās atmiņās Lūšatēvs izteicies, ka bijis sapnis mācīties dziedāt, bet to nav izdevies īstenot līdzekļu trūkuma dēļ. Dziedāšanā netika gūtas profesionālas zināšanas, tomēr bez viņa skanīgās balss neiztika Rankas un Lizuma jauktie kori un vīru ansambļi. Stingri un stalti viņš stāvēja dziesmu svētkos Mežaparka Lielajā estrādē. Ernesta nepiepildīto sapni īstenoja viņa dēls Juris, kas pabeidza Mūzikas akadēmiju un jau ilgus gadus ir atzīts kordiriģents.
Lasa lekcijas
E.Lūsis lasīja lekcijas par lopkopību un piensaimniecību, propagandējot lopkopības pārraudzības nepieciešamību un nozīmi šķirnes izkopšanā. Viņš nekad nepaturēja zināšanas tikai pie sevis un nedomāja tikai par savu godu un slavu.
Secinājumus un apsvērumus E.Lūsis veidoja, ieklausoties zemnieka loģikā, kuras priekšā sīka un niecīga palika teorijas kalpu “stutētā” modernā zinātne. E.Lūsis uzskatīja, ka dzīves pamatu pamats ir godīgs darbs, ka cilvēkam vienmēr jābūt patiesam un optimistiskam.
Viņš nevarēja iztikt arī bez labiem draugiem, par kuriem vienmēr uzskatīja dzīvesbiedri Veru un bērnus. Tie viņam deva spēku garam, ļaujot nodzīvot bagātu un dāsnu mūžu, kura atbalss vēl šodien saglabājusies Lizumā, Rankā, Tirzā, visā Vidzemē un Latvijā.
