Gulbeniete Līvija Gusāre, kura ilgus gadus ir strādājusi par šuvēju, smejas, ka dzīvo reizē Gulbenē un arī laukos, jo tikai retais nelielo māju puduri Emzes parkā aiz bijušās brīvdabas estrādes uzskata par pilsētas daļu.
“Te ir kā savā pasaulē. Vasarās tik skaisti dzied putni un zied puķes, kas arī man ir ļoti mīļas. Katru gadu izdomāju kaut ko pārveidot mājas apkārtnē, kaut ko jaunu iestādīt par prieku sev un citiem. Šajā pavasarī esmu iecerējusi izveidot mūžzaļo augu stādījumus. Ideju ir daudz, bet jāņem vērā finansiālās iespējas,” stāsta Līvija. Šodien – savā vārdadienā – viņa ļaujas pārsteigumiem, jo, kā jau pieņemts, uz šiem svētkiem neesot pieņemts ielūgt ciemiņus. “Jūs jau atbraucāt, tas man liek sarosīties,” smejas Līvija.
Iepazinusies ar personvārdu pētnieka Gunnara Treimaņa Līvijām doto raksturojumu, gaviļniece atzīst, ka tas viss viņu precīzi raksturojot. “Man dzīvē ir jābūt praktiķei un izturīgai, jāspēj izķepuroties no likstām, jāsargā pavarda siltums, bet kopumā liktenis tiešām ir bijis labvēlīgs,” saka Līvija.
Šuj savam priekam
Daudzi gulbenieši Līviju atceras kā laipnu un prasmīgu šuvēju, bet šobrīd viņa šai nodarbei pievēršas tad, ja kādam ļoti vajag uzšūt kleitu, svārkus, blūzi vai kaut ko citu. Lielākoties tie radinieki, draugi un paziņas.
“No vecajiem klientiem esmu atteikusies, bet jaunus nemeklēju. Vairāk nodarbojos ar labdarību, šujot tiem, kuri priecājas, ka viņiem top kaut kas jauns. Savā jaunības dullumā esmu mēģinājusi uzsākt savu biznesu, bet ātri sapratu, ka man ir svarīgi, lai es par savu darbu kaut ko nopelnītu, tāpēc no tā atteicos. Ik pa brīdim manā dzīvē kaut kas mainās. Kādu laiku, piemēram, strādāju Ogres trikotāžas kombināta filiālē, bet tā likvidējās. Tagad braucu uz Alūksni, kur vadu kursus bezdarbniekiem, tā ka savu arodu neaizmirstu un dalos ar citiem savās zināšanās. Par savu pienākumu uzskatu gādāt, lai pagrabs ir pilns, lai dārzs būtu izravēts,” stāsta Līvija. Viņa atzīst, ka dzīvē vienmēr izvēlējusies virzīties uz priekšu, tāpēc iegūta augstākā izglītība Rīgas Tehniskajā universitātē. “Priecājos, ka cilvēki mani meklē un atrod tad, kad esmu viņiem vajadzīga,” saka Līvija.
Neļaujas pesimismam
Līvija uzskata, ka dzīvē visu vajag tvert optimistiski, jo vienmēr no kaut kā var radīt kaut ko jaunu, tikai jāļauj vaļa fantāzijai. Arī tad, kad Līvija strādājusi Ludzā, audzēknes norādījušas, ka skolotāja dzīvo pāri saviem līdzekļiem. “Es par to sirsnīgi pasmējos un arī viņām devu padomu, ka vienmēr ir jāsaskata dzīvē labais un skaistais, jo tas palīdzēs sevī rast vēlmi īstenot jaunas idejas un attīstīties uz priekšu. Jebkādos apstākļos ir jācenšas sevī vairot pozitīvas emocijas, bet tas nav viegli,” iesaka Līvija.
