Beļavas pagasta pārvaldes sociālā darbiniece Judīte Cinglere ir viena no 674 Judītēm Latvijā. Pati saka, ka savā dzīvē ir satikusi tikai vienu Judīti, kas arī strādā sociālajā darbā Cesvainē. Gulbenes novadā gan nepazīstot nevienu savu vārdamāsu.
“Es sevi uzskatu par tēta meitu. Mans tētis Jānis bija tas, kas izvēlējās man Judītes vārdu. Mums abiem vārds sākas ar “J” burtu. Tētim es biju vienīgais bērns, vienīgā meita,” stāsta Judīte. Šodien, kad viņas vecāki jau ir aizsaulē, emocionālā saikne ar tēti joprojām esot spēcīga.
“Kādreiz ar tēti mēs viens otram stāstījām savus noslēpumus, par kuriem mamma nezināja. Tētis aizgāja mūžībā jauns – tikai 55 gadu vecumā. Tas man bija smagi. Taču man ir tēta dotais vārds. Ar to es dzīvoju lepni un skanīgi. Jūtos personība šajā pasaulē, kurai ir tāds vārds kā nevienam,” saka Judīte.
Sava vārda nozīmi un izcelsmi viņa pētījusi neesot, taču bijusi pārsteigta, ka abas ar otru viņai zināmo Judīti izvēlējušās vienu – sociālā darbinieka – profesiju. Esot gadījies kopā piedalīties kādā savas jomas seminārā, kur, pildot psiholoģisko testu ar krāsām, neviļus abas izvēlējušās tieši saulainās krāsas. Judīte uzskata sevi par saulainu cilvēku, kas lielākoties dzīvo ar neizsīkstošu dzīvesprieku un spēj to dāvināt arī citiem. Viņas darbā tas ir sevišķi nepieciešams. Ar sociālās palīdzības sniegšanu cilvēkiem viņa ir saistīta jau kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Judīte atzīst, ka bieži vien sociālajā darbā cilvēkam pati svarīgākā ir saruna ar viņu. Turklāt ilga un sirsnīga saruna. Judīte nebaidās būt sasniedzama ikvienam. “Mans tētis man mācīja vienmēr atbildēt cilvēkam, kas zvana pa telefonu vai klauvē pie durvīm,” saka viņa. Pati saka, ka savā darbā ir ne tikai padomdevēja citiem, bet arī ieguvēja. Sevišķi gados vecie cilvēki esot tie, kas pārsteidz ar savu dzīves gudrību un labestību.
Judīte domā, ka tēva dotais vārds viņu ir darījis stipru, jo dzīve ir bijusi pārbagāta ar smagiem pārdzīvojumiem. “Ar savu iekšējo spēku bez citu palīdzības esmu tikusi ar visu galā. Es vienmēr redzu gaismu tuneļa galā, vienmēr līdz pēdējam ceru, ka būs labi. Vienmēr katra ķibele reiz beidzas, arī dižķibele reiz beigsies,” saka viņa. Judīte atzīst, ka šajā laikā līdz Ziemassvētkiem viņai vienmēr mēdz būt depresīvi brīži, kad gribas tikt skaidrībā pašai ar sevi vienatnē. Tad viņa nesteidzina sevi, bet izdzīvo šo laiku. “Es neesmu pesimiste. Taču arī man mēdz būt melnie brīži, kad gribas paklusēt,” atzīst viņa.
Šodien viņai ikdienā blakus ir dzīvesbiedrs un mazmeita. Pašas trīs bērni – meita un divi dēli – jau ir pieauguši cilvēki.
