To, vai lejasciemieša Endija Ozola iecerētās idejas – “miega muca”, kas ir guļamistaba dabas mīļotājiem, un ūdens kubuls uz riteņiem būs dzīvotspējīgas, rādīs laiks, bet pats Endijs ir optimistiski noskaņots – vajag tikai gribēt darīt un rosīties! Viņš ir pārliecināts, ka jauni cilvēki laukos var dzīvot. Tikai jārēķinās ar to, ka kaut kas ir jādara, un jādara uz pilnu slodzi, jo, rokas turot klēpī, nekas nesanāks.
Peļņā uz Dāniju
Endijs ir uzticīgs savam dzimtajam Lejasciema pagastam. Pret to viņš izturas ar lielu mīlestību un cieņu. “Te viss ir zināms. Te ir tik labi!” atzīst Endijs un piebilst, ka lielākā daļa draugu un klasesbiedru ir prom – tas gan esot fakts. Maz ir tādu, kas palikuši savā dzimtajā pusē.
Endijs diezgan droši apgalvo, ka prom no Lejasciema nedosies, lai gan bijis laiks, kad devies peļņā arī uz ārzemēm.
“Tie bija peļņas braucieni mēnesi vai divus gadā uz Dāniju. Tētis brauca uz turieni strādāt, un arī es uz turieni pirmo reizi kopā ar tēti aizbraucu, kad man bija 17 gadi. Strādāju ūdeļu audzētavā. Tā bija viena no lielākajām audzētavām Dānijā, kur pamatā strādā viesstrādnieki. Darbs gan bija ne pārāk patīkams. Mans darba pienākums bija pie tāda speciāla aparāta stiept ādas īstajā izmērā. Darbs nebija grūts, bet ļoti vienmuļš – ne priekš manis. Visu dienu jāstāv pie aparāta un viena kustība jāatkārto 1500 reizes. Tas arī bija pats smagākais. Tētis vairs sen nebrauc strādāt uz Dāniju. Pārtrauca braukt tad, kad sāka darboties ar ceptuvi (Endija vecāki ir Ingūna un Ainārs Ozoli, kuru piedāvātās produkcijas atpazīstamības zīme ir “Ozolu maize” – red.). Arī es vairs nedodos peļņā un, visticamāk, arī vairs nedošos. Tur pilnīgi noteikti nav zelta dzīve. Peļņas pēc aizbraukt uz neilgu laiku un izturēt var, bet tas arī viss,” stāsta Endijs, kurš tagad ikdienā palīdz vecākiem maizes ceptuvē, jo darba tajā ir daudz. “Man patīk, ka es varu darboties šeit, savās mājās, ceptuvē. Un esmu nolēmis pievērsties arī tūrismam. Tā man ir tāda blakuslieta darbam ceptuvē,” saka Endijs.
Piedāvājums ir uz riteņiem
Endijs atzīst, ka novadā tūrisma piedāvājums ir samēra plašs, bet tas viņu īsti nesatrauc. Viņš ir domājis par to, lai idejas būtu oriģinālas, jo laba ideja ir vērtība, tāpēc viņam ir nevis stacionāra “miega muca” un ūdens kubuls, bet gan uz riteņiem, proti, viņa piedāvājums ir pārvietojams. “Tieši šāda piedāvājuma mūsu novadā nav. Esmu meklējis informāciju, bet neatradu, ka kādam te kaut kas tāds būtu,” saka Endijs.
“Miega muca” daudziem asociējas ar pirti. Kad Endijs devās ar to pirmajā izbraucienā uz mednieku festivālu Jēkabpilī, uz mucas bija pielicis telefona numuru. “Saņēmu zvanus – visi interesējās par pirti, tāpēc izdomāju mucai sānos uzlikt reklāmas baneri, ka tā ir “miega muca”, nevis pirts – lai nejauc. Arī vietējie jau ir pamanījuši šo mucu, prasa kas un kā, jo domā, ka tā ir pirts,” stāsta puisis.
Endijs pa šo neilgo laiku jau ir pārliecinājies, ka “miega mucai” pieprasījums ir. Tagad gan noteikti būšot klusāks laiks, jo tā aktuālāka ir siltajā laikā, bet vēsajā periodā aktuāls esot ūdens kubuls, kurā ir iespēja atslābināties karstā ūdenī zem klajas debess paša izvēlētā vietā. “Kubuls man savukārt likās, ka tā ir tāda superlieta. Tas vēl nebija gatavs, bet cilvēki jau bija pieteikušies. Vēsajā sezonā tam ir pieprasījums,” saka Endijs.
Viņam ir arī doma par pārvadājamu pirti, kas būtu līdzīga “miega mucai”, lai ir pilns komplekts. Ir arī vēl citas idejas, kuras pagaidām, kamēr nav realizētas, viņš neatklāj. “Es gribu palikt Lejasciemā un domāju idejas, ko varētu darīt, lai var te uz vietas dzīvot,” atzīst Endijs.
Projektos Endijs neiesaistās, idejas realizējis, ieguldot savus līdzekļus. “Neesmu domājis par projektiem. Jā, cilvēki ir teikuši, ka var startēt projektos, un tas jau būtu ideāls variants. Skatīšos. Tad jau vēlāk redzēs, kam būs pieprasījums, un varēs domāt tālāk. Vēl jau ir tikai pats sākums,” saka Endijs.
Ikdienā strādā maizes ceptuvē
Pēc Lejasciema vidusskolas absolvēšanas, Endijs devās uz Rīgu, lai mācītos biznesa augstskolā “Turība”. “Pēc vidusskolas izdomāja studēt uzņēmējdarbību, jo šķita, ka tā vajag. Tas likās pareizākais un īstais variants. Skolu nepabeidzu. Esmu līdz galam neizglītojies uzņēmējdarbības vadītājs. Nepabeidzu skolu, jo apnika. Gribējās pastrādāt. Ja būtu turpinājis studijas, tad nebūtu daudz ko citu izdarījis. Es ļoti nenožēloju, ka skolu nepabeidzu. Man ir ieildzis akadēmiskais gads,” smaidot saka Endijs
Ikdienā viņu aizrauj darbs maizes ceptuvē. Viņa pienākumos ietilpst saimnieciskie darbi, ka arī maizītes nogādāšana pie pircējiem un tirgošana. “Maizi vedam tirgot uz Gulbeni, Alūksni, Madonu, Valmieru. Tā šķiet, ka visi jau pazīst “Ozolu” maizi. Arī uz Skulti braucam – tā ir vistālākā no patstāvīgajām vietām. Gulbenē iecienītākā ir saldskābmaize, bet, piemēram, Latgales pusē, Preiļos, tā ir baltmaize,” novērojis Endijs.
Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Endijs Ozols.
◆ Vecums: 24 gadi.
◆ Dzimtā vieta: Lejasciema pagasts.
◆ Dzīvo: Lejasciemā.
◆ Skolas gaitas: Lejasciema vidusskola, augstskola “Turība”.
◆ Draudzene: Danute no Valmieras, kura strādā par skolotāju Lejasciema vidusskolā.
◆ Rosās: maizes ceptuvē un īsteno savas tūrisma biznesa idejas.
◆ Vaļasprieki: makšķerēšana, medības, ziemā slēpot, braukt ar sniega dēli.
