Lizumniete Marita Graudiņa, liekot roku uz sirds, var apzvērēt – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp vienādi.
Lizumniete Marita Graudiņa, liekot roku uz sirds, var apzvērēt – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp vienādi. Par katru no sešiem bērniem (vecāko dēlu Kasparu, kas strādā reklāmas aģentūrā, jūrnieku Mārci, basketbolistu Jāni, Amerikas studentēm Lieni un Ilzi un topošo juristi Kristīni) viņa var izstāstīt savu stāstu, kam noteikti būtu jāatvēl laikraksta lapaspuse. Bet šoreiz par visiem un to, kā bērni piepildījuši M.Graudiņas sapņus.
“Tagad es varu teikt, ka viņi ir mana bagātība, jo ir izauguši lieli. Kad bija maziņi, tad bija grūti, bet grūtības atmaksājas. Es pat nedomāju par tām biežajām slimošanas reizēm vai nemitīgajām veļas dienām. Kad bērni ir, tad par viņiem ir jārūpējas. Sievietes jau allaž bijušas stipras. Visgrūtāk bija tad, kad bērni sāka studēt. Stipri izjutu, ka mājās vienlaikus bija pieci studenti. Šķiet, ka otrreiz es vairs to nespētu izdzīvot un izdarīt. Bet tagad, kad daļa ir izstudējuši, cits citam palīdz. Neviens no viņiem nerēķina – cik tu man iedevi, tik tev arī atmaksāšu. Priecājos, ka viņi visi ir izauguši nesavtīgi. Iespējams, ka viņi to iemācījās no maniem brāļiem, kas man daudz palīdzējuši. Kad biju jauna, vēlējos tikai vienu bērnu, bet tagad saprotu, ka mana dzīve nebūtu iespējama, ja man kāda no viņiem nebūtu,” saka M.Graudiņa. Mātes dienā viņa saņēmusi brīnišķīgu dāvanu – visi bērni mammai uzdāvinājuši savas fotogrāfijas fotorāmīšos. Tās tagad viesistabā ir saliktas cita pie citas un Marita bieži uzmetot acu skatienu uz to pusi.
Visiem bērniem iecerē profesijas
Kaspars absolvēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, tagad Rīgā strādā reklāmas aģentūrā. Bieži brauc pie mammas uz Lizumu. Savukārt otrs dēls Mārcis absolvējis Latvijas Jūras akadēmiju un strādā Kanādas firmā, ir stūrmanis uz kuģa.
“Mārcis jau 4.klasē sacerējumos rakstīja, ka vēlas kļūt par jūrnieku. Es pati kādreiz sapņoju – katram bērnam vēlēju kādu profesiju. Vēlējos, lai viens būtu jūrnieks, otrs – ārsts, trešais – skolotājs. Tā mans sapnis par jūrnieku piepildījās. Ir jau žēl, ka viņš tik ilgu laiku prom. Tad noraudu kādu asaru. Bet Mārcis man vienmēr prasa, vai tad, kad Kaspars iet uz darbu, vai arī tad es raudu? Sazināmies ar elektronisko pastu, sazvanāmies. Sūta man sveicienus no visām pasaules malām, jo, šķiet, ka piecos gados nav tādas zemes, kur viņš nav bijis. Kādreiz sevi pieķeru pie domas, kā es gribētu būt līdzās un redzēt visu to, ko viņš skata. Bet man nav ko žēloties, jo tagad, kad bērni ir lieli, es arī esmu daudz redzējusi. Ja kādreiz, viņus mazus auklējot, nekur netiku, tad tagad tieši bērni ir tie, kas liek man doties ārpus mājām un apskatīt citas zemes,” saka M.Graudiņa.
Liene, sekojot vecākā brāļa piemēram, studēja Sporta pedagoģijas akadēmijā, tagad strādā Amerikā un vakaros studē. Viņa iecerējusi kļūt par fizioterapeiti. Sākotnēji mamma nevēlējusies, lai bērns būtu tik tālu no mājām, tomēr tad pieņēmusi vecākās meitas izvēli. Nu jau Amerikā studē arī jaunākā meita Ilze, kura interesējas par datoriem. Savukārt Kristīne Policijas akadēmijā mācās par juristi. “Kā man patīk, ka viņi visi studē! Es pati augstskolu nebeidzu, jo bērni sāka dzimt cits pēc cita. Tagad viņi piepilda manu sapni,” saka M.Graudiņa.
Izjusta un pārsāpēta katra spēle
Agrāk M.Graudiņa nodarbojusies ar volejbolu un bērnus uz treniņiem ņēmusi līdzi. Iespējams, ka tur visi bērni, arī Jānis, esot iemīlējuši sportu. “Es jau zinu, ka Jānim basketbols ir sirdslieta. Tomēr katru reizi, kad Jānis gūst kādu traumu, pārdzīvoju. Bet ko es varu darīt? Braucu līdzi gandrīz uz katru spēli, pat uz tām, kas notiek Liepājā. Grūti mierīgi noskatīties spēli. Mani draugi smejas un saka, ka nesēdēs man blakus, jo es bļauju, dusmojos uz tiesnešiem. Es spēlē aizraujos un nejūtu, ka ir blakussēdētāji,” saka J.Graudiņa mamma.
Ja negadās redzēt spēli, tad pēc dēla noskaņojuma, kad viņš pārrodas mājās, mamma var pateikt, kā veicies. Ja slikti gājis, tad labāk ar Jāni nerunāt un netincināt. Kad sarūgtinājums par neveiksmi pāriet, Jānis pats visu izstāsta.
M.Graudiņa atceras, kā pie skolotāja Alda Sproģa aizvedusi Jāni, lai trenētos basketbolā. Treneris noskatījis augumā mazo mammu un nemaz necerējis, ka puika būs garš. Tomēr Jānis ģimenē ir visgarākais. “Jocīgi, kad eju dēlam blakus. Laba sajūta. Viņš ir nesis arī mani klēpī tāpat kā es viņu agrāk,” saka M.Graudiņa.
Mājas, kurās nekad nav vientulības un klusuma
“Priecājos no citiem dzirdēt, ka bērni esot atsaucīgi un izpalīdzīgi. Viņiem visiem patīk joki. Ja tā visa nebūtu, vai viņiem būtu tik daudz draugu? “Buki” pie mums bieži ciemojas, gatavojamies karnevāliem. Līdzi esmu gājusi. Arī uz strītbola mačiem līdzi esmu braukusi. Esmu centusies būt mūsdienīga mamma. Ballēs gan labi – ja katrs dēls izdancina pa divām dejām, man jau sāp kājas,” smej M.Graudiņa. Ziemassvētkos mājās vienmēr ierodas visi bērni. Līdzi ņem draugus, kas ar prieku brauc vēl un vēl. M.Graudiņa nekad to neesot liegusi.
“Vientulību neesmu izjutusi, kaut arī bērni lieli. Kā sestdiena, tā bērni klāt. Nedēļas nogalēs man reizēm ir atkal tāda pati ģimene kā pirms 20 gadiem. Kādreiz mājās bija nemitīga kņada un tad es dusmās viņiem teicu, kā es gribu kādu dienu padzīvot klusumā. Bet tagad, kad tas klusums nedēļas vidū ir, tad ir tik grūti. Mājas tad kaut ko ir zaudējušas,” atzīst M.Graudiņa.
Klēpī visiem pieticis vietas un mīļuma
Visi seši vienmēr bijuši patstāvīgi. Īpašas blēņas neesot darījuši, jo pēc stundām visi vienmēr skrējuši uz sporta zāli. Mārcis no skolas visbiežāk mājās nesis dienasgrāmatā skolotāju piezīmes. Kaut gan mācījies labi, bijis nevaldāms. “Tomēr bez žagariem neiztiku. Reiz Mārcis ar draugu skolā tualetes podā bija iemetis meitenes mēteli. Man nācās pirkt jaunu,” lielāko blēņu atceras M.Graudiņa. Mazi būdami, mājās arī savā starpā kāvušies un plēsušies, bet tagad, kā mamma saka, ir “viens par visiem, visi par vienu”. Reiz Lieni ballē kāds parāvis aiz rokas, tūlīt visi brāļi Graudiņi bijuši klāt un gatavi māsu aizstāvēt.
Kurš no bērniem visbiežāk meklēja patvērumu pie mammas? Izrādās, ka visi vienlīdz bieži. Tomēr mazā Ilzīte ir visjūtīgākā, tādēļ arī prombūtni no mājām uztver vissāpīgāk. “Viņa vēl bērns. Zvana man no Amerikas naktī un saka, ka grib mājās. Bet ko es varu izdarīt, ja mūs šķir okeāns? Varam tikai abas paraudāt. Tad viņa piekrīt, ka mājās kā jau mazākajai visi apkārt vien dancojuši un palīdzējuši, nu vienai ir grūti,” saka M.Graudiņa.
Mamma atminas, kā bērni mukuši no bērnudārza. Kamēr mamma atnākusi no bērnudārza mājās, mazie puikas jau pa citu ceļu bija atskrējuši ātrāk. Mājās viņiem bijusi sava republika. Tur viņi jutušies vislabāk.
“Viņi visi labi mācījās. Nevienam blakus nebija jāstāv. Vienīgi ar Ilzīti mums bija kuriozs. Viņai nepatika lasīt grāmatas, bet reiz par vienu grāmatu bija jāraksta sacerējums. Es cēlos 6.00 no rīta un lasīju viņai priekšā,” smejot atceras mamma.
Viņa neslēpj, ka tagad viņas lielākais sapnis ir, lai visi bērni labi apprecētos, lai viņiem būtu labas ģimenes, lai būtu mazbērni. “Nu jau esmu atkal noilgojusies pēc maziem bērniem. Man pat skaudība sāk rasties, kad paskatos, ka manas draudzenes ir jau vecmāmiņas,” no sirds saka M.Graudiņa.
