Līdz pagasta centram: pa meža takām. Litenietis Antons Pušpurs ir lepns, ka viņa piemājas saimniecība “Dorītes” atrodas apmēram 100 metru attālumā no Vidzemes un Latgales novada robežas.
Līdz pagasta centram: pa meža takām
Litenietis Antons Pušpurs ir lepns, ka viņa piemājas saimniecība “Dorītes” atrodas apmēram 100 metru attālumā no Vidzemes un Latgales novada robežas.
“Manam tēvam bija pieci brāļi. Katram vajadzēja, kur dzīvot, tāpēc viņam ierādīja šo vietu Sitas upes krastā. Sākumā tēvs te brauca sienu pļaut un veda uz Balvu rajona Dūrupi, kur bija dzimis. Tad izlauza celmus un sāka būvēt nelielu māju. Toreiz Sita bija tik dziļa, ka varējām zirgus tajā peldināt, bet sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados, īsti neatceros, upi iztaisnoja,” stāsta “Dorīšu” saimnieks.
Lai gan līdz pagasta centram pa viņam zināmām meža takām ejami seši kilometri, Antons par to nežēlojas. Esot pieradis dzīvot lauku mierā un klusumā. Ja kāds braucot uz Balviem vai Gulbeni, palūdzot kaut ko atvest, vai arī pats piesakoties par ceļabiedru. Arī autoveikals ceļa galā piestājot.
Vecais vīrs bilst, ka ar sirdi esot “Dorītēs”, bet pasē pieraksta vietai domātajā ailē minēts Gulbenes vārds. Pilsētas mūros viņš jūtoties slikti. Tos nekad nevarot piesildīt.
“Kas te nekait, iekurinu krāsni vai plīti, sēžu un sildos. Kad laiks kļūst silts, sildos saulītē. Paskat, kas man te malkas sarūpēts,” Antons paveras uz apjomīgajām malkas kaudzēm pie sētas. “Viens jau es to nespētu. Man ir, kas palīdz.”
“Dorīšu” saimnieks dzīvo kopā ar māsu Silviju un, aicinot talkā palīgus, aprūpē 20 hektārus zemes. No tiem lielākā daļa esot pļavas, tāpēc govij un zirgam siena pietiekot. A.Pušpurs agrāk sējis arī labību, bet negals sākoties, kad tā jānokuļ, tāpēc tagad stādot kartupeļus un saknes savai iztikšanai.
72 gadus vecais Antons visu mūžu strādājis lauku brigādē, tāpēc šodien iespējams salīdzināt kopsaimniecības un patstāvīgās saimniekošanas laiku. “Jāstrādā ir bijis vienmēr. Ja to nedarīsi, maizes neredzēsi,” viņš saka.
