Oktobrī 96. dzimšanas dienu svinēja gulbeniete Alīda Berģe. Šodien, sildīdamās meitas Vijas gādības un mīlestības siltumā, māmulīte atceras jaunību un gadus, kas pagājuši kopā ar vīru Jāni.
Oktobrī 96. dzimšanas dienu svinēja gulbeniete Alīda Berģe. Šodien, sildīdamās meitas Vijas gādības un mīlestības siltumā, māmulīte atceras jaunību un gadus, kas pagājuši kopā ar vīru Jāni.
Tās ir atmiņas, ko gadi nav spējuši dzēst, jo mīlestība, kas saudzēta un plaucēta kā zieds, Alīdas mūžā vienmēr sēdināta goda vietā.
“Es ļauna vārda no vīra nedzirdēju. Pirmajā kopdzīves gadā, pie galda ēdot, viņam klēpī sēdēju. Mēs ļoti viens otru mīlējām, lai gan Jānis bija deviņus gadus par mani vecāks. Vīrs nomira, kad līdz Zelta kāzām bija atlikuši divi gadi,” atceras Alīda.
Atpakaļ ceļa nebūs
“Jauna apprecējos. Kāzas svinējām pavasarī, bet rudenī man palika 19 gadi. Jānis mani bija noskatījis divus gadus. Vēlāk viņš atzinās, ka nekad neesot gribējis precēt sievu, kas vecāka par viņu. Atceros dienu, kad viņš ieradās mūsu mājās, lai tēvam un mātei lūgtu manu roku. Tagad tā dara retais, bet manā jaunībā tā bija pieņemts. Jānis nobučoja mammai roku, sacīdams, ka vēlas meitu ņemt par sievu, bet tēvs bilda, ka precībām esmu par jaunu,” Alīda stāsta, kā bultas šaudot mātes un tēva toreizējā dialoga vārdus.
“Es vecāku sarunā nejaucos, lai gan sirds bija satraukta, jo man Jānis patika. Atceros mammas vārdus, kurus viņa toreiz sacīja: “Jāni, es meitas un tavai mīlestībai ceļā nestāšos. Tikai atminies vienu: ja Alīdai pie tevis klāsies slikti, viņai atpakaļ ceļa uz mājām nav. Jānis, turēdams roku uz sirds, svēti solīja, ka tā nekad nenotiks. Es viņam klusībā ticēju,” sirmgalve turpina.
Kāzas svin Lieldienās
Alīda un Jānis kāzas svinēja Lieldienās. “Uz Gulbenes luterāņu baznīcu braucām zirga pajūgos. Zvani skanēja, cilvēki čaloja, bet Jānis neatlaida manu roku. Kāzās bija aicināti 80 viesi. Pie mielasta galda viesi nezināja, ko ēst, ko ne, bet man katrs kumoss spriedās kaklā. Laikam no pārdzīvojuma, no laimes un mīlestības. Biju pārliecināta, ka mūsu laulība patiesi ir Dieva svētīta un sargāta. Pirms kāzām Jānis man uzdāvināja saderināšanās gredzenu, piebilstot, ka nu jau mazliet piederu viņam, bet vīra māsa, klādama man uz pleciem baltu šalli, vēlēja visu mūžu dzīvot ar baltu tikumu. Šo solījumu esmu turējusi. Arī saderināšanās gredzenu glabāju kā dārgu dāvanu.
Jānis bija muzikants un spēlēja zaļumballēs, tāpēc patika daudzām meitām. Tās viņam pašas skrēja pakaļ, bet, uzzinājušas, ka puisis citu ieskatījis un bildinājis, mani saukāja par ganu meiteni, tomēr es staigāju laimīga un lepni paceltu galvu,” Alīda nesteidzīgi stāsta un atminas, ka viņu kāzās spēlējuši seši muzikanti, bet Jānis speciāli audzējis zirgu, ar kuru vest sievu uz baznīcu. Baltajā līgavas kleitā viņa sev šķitusi pieaugusi, bet Jānis tumšajā uzvalkā – skaistākais puisis.
Pūrā – skapis un gulta
“Tolaik vecāki katrai meitai palīdzēja sarūpēt pūru. Mans tēvs meistariem lika izgatavot skapi un gultu, bet dienu pēc kāzām atveda arī spoguli, kas vēl šodien glabājas manā istabā. Skapis un gulta palika lauku mājās. Pūru mani vecāki atveda uz Jāņa vecāku mājām, kur mums vajadzēja sākt kopdzīvi. Mans tēvs dāvāja arī divas govis, lai būtu sākums saimniecībai. Lai gan tāda darba nebija, ko es neprastu, tomēr nevienam, pat Jānim, neatzinos, ka baidos no turpmākās dzīves. Jaunā vīra vecākiem bija skaista māja netālu no Gulbīša purva – “Jaunpommeri”. Pavasarī, kad dārzā ziedēja ābeles, te bija tik skaisti,” Alīdas skatienā ielīst siltums.
Tikai viņai un Jānim pieder pastaigas dārzā, kad līst ābeļziedu lietus.
Ilga dzīvošana kopā ar vīra vecākiem Alīdai nebija lemta. Drīz vien pēc dēla kāzām nomira vīramāte, nedaudz vēlāk – vīratēvs. Rūpes par 40 hektāru saimniecību vajadzēja uzņemties jaunajai ģimenei. Darba soļu atvieglojumam un tam, lai ļautu Alīdai izauklēt četrus bērnus, pieņēm dienestmeitu Anniņu, ar kuru Alīdu vēl šodien saista cieša draudzība.
Pārdzīvo trīs karus
“Esmu pārdzīvojusi trīs karus, palikdama uzticīga vīram, mīlestībai un mājām. Vācieši un krievi nāca un gāja. 2. Pasaules kara laikā mūs vācieši izdzina no mājām. Bēgļu gaitas aizveda līdz Baltezeram. Nezinājām, vai būs kur atgriezties, jo draudēja, ka māju nodedzinās. Atceros, ka Jānis mežā izraka bedri, kurā visi kādu laiku slēpāmies. Laikam nekad savā mūžā tik daudz asaru netiku izraudājusi, kā toreiz. Visapkārt krita un sprāga bumbas, atskanēja šāvienu trokšņi,” Alīda stāsta un neatklāj, ka baidījusies par bērniem, vīru un mīlestību. Tikai rudenī ģimene atgriezusies mājās, nezinot, ka jau pavisam drīz dzīvesvietu vajadzēs rast citur.
“Viss bija izputināts. Pēc kara sāka veidot kolhozus. Mums atņēma zemi un lika atstāt mājas. Par to man sirds vēl šodien sāp. Neviens nejautāja, vai to vēlamies. Pārcēlāmies uz “Ķīšiem”. Es sāku strādāt lauku brigādē, bet Jānis bija brigadieris. Bija grūti, bet arī tad ļauna vārda nezināju. Centos palīdzēt un uzmundrināt vīru, jo zināju, ka arī viņam nav viegli,” sirmgalve piebilst. Vienīgais gaismas stars rūpju mākoņu pilnajās debesīs bija mīlestība. Pie tā Alīda un Jānis turējās vienmēr, nesējot vārdus vējā, bet zvērestu dodot sirds dziļumos.
Kā skaidas upē no viena dzīvesvietas uz otru, no viena darba pie cita dzīve svaidīja Alīdu un Jāni, bet tā arī nevienam neizdevās saklausīt gaušanos par likteni. Par stundām un dienām, kas vadītas mežā, ar zirgu velkot baļķus, par smagajām kartupeļu kastēm, ko Alīdai vajadzēja celt vezumā, par miegam nozagtajām stundām. “Nesaprotu cilvēkus, kas stundām ilgi var staigāt no viena kaimiņa pie otra, pārtiekot no citu cilvēku aprunāšanas. Ne man, ne vīram tam neatlika laika. Mums pietika vienam ar otru,” Alīda piebilst.
Mūžā daudz paveikusi
“Mūžā esmu daudz paveikusi, tāpēc tagad atpūšos. Tikai žēl, ka Jāņa nav blakām. Viņš dzīvo manās atmiņās,” stāstītāja nopūšas. J
ānis no dzīves šķīrās 75 gadu vecumā. Desmit gadus pēc vīra nāves Alīda viena pati dzīvoja lauku mājās, ticot, ka tā spēs vienmēr. Bērni, kas bija izauguši, katrs izvēloties savu dzīves ceļu, aizvien biežāk un noteiktāk aicināja māmuļu dzīvot pie kāda no viņiem. Sākumā Alīda spītīgi atsacījās, jo vēlējās būt kopā ar atmiņām, pieskarties durvju rokturim, kas glabā vīra roku siltumu, iet pa taku, kur tik daudz soļu spēris vīrs, lai dienas beigās domās pavaicātu: “Jāni, vai šo dienu esmu nodzīvojusi pareizi? Vai esmu rīkojusies pareizi?”
“Man ir labi. Pašai sava istaba, ko saucu par kabinetu. Ciemos ierodas bērni, mazbērni un mazmazbērni. Dzīves vadību esmu uzticējusi meitai Vijai. Lasu avīzes un grāmatas, rakstu vēstules un apsveikumus, tomēr sirds raujas uz to pusi, kur biju kopā ar savu Jāni,” saka Alīda. “Zinu, ka daudzu apkārtējo māju tur vairs nav. Arī mūsējās ir tukšas un nevienam nevajadzīgas. Tā paiet dzīve,” viņa piebilst.
Cilvēki līdzinās kokiem. Ja divi sakņojas viens otram blakām, tie cieši savij zaru rokas un tiecas pretim debesīm, dzenot jaunas atvases un plaucējot ziedus. Ja viens no tiem nokalst, otrs vai nu pieņemas spēkā, vai arī nokalst. Alīda izvēlas pirmo un dzīvo Jāņa un mīlestības piemiņai. Aplami domā tie, kas uzskata, ka mīlestība piestāv tikai jaunībai. Vainīgi esam paši, ja nespējam to saglabāt cauri gadu desmitiem. Alīda to ir pratusi.
