“Čau, Jēcīt! Kā nu tev klājas šajās streika dienās?”
“Nu kā var klāties. Amālija sasirga, bet, kā pats saproti, dakteri streiko.”
“Jā, Jēci, es teikšu – tā ir kauna lieta vadošajai elitei. Dakteriem, kuri rūpējas par tautas veselību, jāubago pielikums pie algas. Daudzi streikā nepiedalījās, jo ir sapratuši, ka ar vēju cīnīties ir bezcerīgi. Valdība ir ar biezu ādu un vāju dzirdi. Nu streikotājiem pasolīja algas paaugstinājumu pēc diviem gadiem. Kur pēc diviem gadiem būs solītājs? Un viens otrs dakteris arī būs aizgājis pie Svētā Pētera. Valstsvīri ne reizi ir teikuši: “Mēs visi esam mirstīgi.” Bet paši brauc ārstēties uz ārzemēm. Kāpēc to nedara Latvijā?”
“Tāpēc, ka šeit viņus “neārstēs”. Bailes no nepildītiem solījumiem. Šeit jāārstējas mums ar tevi. Ko dakteriem iedot par darbu arī nav, jo mēs esam “bagāti” pensionāri. Kā paliec slims, tā paliec pliks. Bet pliko neviens negrib īpaši uzklausīt. Bet ko tu, Jēci, domā par valsts budžetu?”
“Oi, tas visnotaļ ir labs, tāpat kā Slakteru Atis ir pats labākais finanšu ministrs. Ko līdz mūsu vāvuļošana, ja mūs neviens neņem vērā? Mēs esam tukša vieta un slaucama govs.”
“Jēci, nemuldi! Mums vēl būs teikšana. Kad tuvosies Saeimas vēlēšanas, tad būsim uz zaļa zara. Balss būs jāpārdod uzmanīgi, un tam, kurš vairāk maksās. Lai nesanāk tā kā Kubuļu Boldānam. Nedod, Dievs, mūs vēl vecumdienās ietupinās tuptūzī.”
“Jā, Jēci, tu esi liels domātājs. Varbūt tevi izvirzīsim par kandidātu novadu vēlēšanās? Dabūsi kādu amatu, dzīve uzreiz uzlabosies, kļūs pilnvērtīga.”
“Nē, es novadu vadīt negribu. Man ir citi plāni, nedaudz lielāki.”
“Ej nu ej, Jēci? Vai taisies iekļūt Saeimā?”
“Gandrīz uzminēji. Es varētu vadīt kādu ministriju. Teiksim, aizsardzības. Kā nekā Padomju Armijā esmu uzdienējis līdz seržantam. Un seržanti aizsardzības ministri ir bijuši un ne slikti. Varētu arī vadīt Veselības ministriju.”
“Jēci, apstājies! Ko tu sajēdz no medicīnas?”
“Sajēdzu gan, jo mana vecāmāte bija pūšļotāja, nu – tautas dziedniece. Viņa man daudz ko iemācīja,” Jēcis nav atrunājams no savām idejām. Bet varbūt patiešām viņam tas izdodas. Galvenais ir gribasspēks. Nu, dzīvosim – redzēsim…
