Par traģisko var vēstīt dažādi. Ne vienmēr asaras liecina par gaumi, cieņu, mīlestību. Reizēm vissāpīgākās atmiņas varam pasniegt kā smieklus caur asarām. Un tas ir daudz cilvēciskāk, dzīvāk, emocionālāk. 14.jūnijs ir latviešu tautas sēru diena. Taču paši politiski represētie ne reizi vien cits citu skubinājuši neraudāt publiski, saglabāt pašcieņu un spēju savaldīties. Viņiem pašiem tas ir ļoti svarīgi! Ja neprastu uzturēt možu garu visskarbākajos brīžos, diezin vai spētu izturēt izsūtījuma gadus Sibīrijā un pēc tam vēl atgriezties mājās. Sen vairs šajā saulē nav mīļās Triju Zvaigžņu V šķiras ordeņa kavalieres Veltiņas, gulbenietes Veltas Jurjānes. Viņu kā sparīgu un dzīvespriecīgu sievieti atceramies mūždien braucot savās ikdienas gaitās pa Gulbeni uz velosipēda. Atceros, kā viņa strostēja kādu “Sibīrijas bērnu”, lai nerāda publikai savas asaras: “Aija, kļūsti politiski klusāka!” Šajos Veltiņas vārdos ir pateikts viss. Gan spēja savaldīties, gan žēlot, gan pasmaidīt, kad gribas raudāt. Mūža nogalē, slimības skarta, Veltiņa vairs nespēja parunāt, bet sabiedriski aktīva bija joprojām un arvien – uz riteņiem. Nē, latvieši nav raudātāji. Lai arī saka, ka mums ir daudz un varbūt pat par daudz sēru dienu! Latvieši nav nekādi bāreņi. Savās sēru dienās latvieši parasti neraud. Tikai pulcējas kopā, lai sajustu cits cita plecu. “Es negribu, ka cilvēki redz mani raudam,” nesen intervijā “Dzirkstelei” sacīja izsūtījumā Sibīrijā dzimusī latviete Anita Zadiņa. Ja raudāt, tad spilvenā! 14.jūnijs – tā ir vēsturiska diena, kuru šodien daudzi atceras kā savu jauno dienu laiku, kad dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju….
