Martā būs apritējis pusgads, kopš Edīte Siļķēna – bijusī Gulbenes novada pašvaldības speciāliste kultūras jomā – izvēlējās aiziet no darba. Par to viņa saka: “Tas nebija spontāns, bet pārdomāts, kaut iekšēji smags, lēmums. Savu izvēli ne brīdi nenožēloju. Vienkārši es sapratu, ka tajā komandā, kāda bija, es nevaru strādāt.” Viņa vairāk nekā 30 gadus ir atdevusi kultūras darbam, tagad profesionālā ziņā ietur pauzi. Gatavojas apmeklēt kvalifikācijas paaugstināšanas kursus, lai mācītos rakstīt projektus. Līdztekus Edīte konsultē Gulbenes un Cēsu Tautas teātros, jo režija ir viņas pamata profesija un aicinājums. Viņa apmeklē kultūras pasākumus, pati nodarbojas ar amatiermākslu dažādās izpausmēs. Tomēr pats galvenais – Edīte ir trīs bērnu mamma. Jaunākā atvase vēl mācās skolā. Mīļums un savstarpējs atbalsts Edītei vienmēr bijis svarīgs attiecībās ar bērniem. Un jo sevišķi tagad.
– Vai jūties enerģētiski izdegusi?
– Kultūras darbs vispār ir saistīts ar nemitīgu enerģētisku atjaunošanos, sevis sakārtošanu. Bieži ir sajūta, ka esi izdedzis, bet tikai uz brīdi, jo atkal atgūsties un sāc visu no gala. Kultūras darbs arī iedvesmo. Protams, ir “sarkanās līnijas”, kuras es nevaru ļaut pārkāpt attieksmē pret sevi kā pret cilvēku, kā pret darba ņēmēju. Pati sevi, ja tā varētu teikt, esmu izmetusi no tās kopējās laivas, kurā bija jābrauc, jo sapratu, ka nevaru tur vairs atrasties. Bez savstarpējas uzticēšanās nevar airēties uz priekšu. Nemitīga darba konflikta situācijā nav iespējams strādāt. No tā zaudē darbs kopumā. Man amats nebija svarīgs. Svarīgs bija darbs, ko vēlējos veikt, bet ko darīt, ja sāk likties – tas, ko daru, nav vajadzīgs…
Paldies maniem bērniem, kuri atbalstīja manu izvēli aiziet no darba, saprot manu lēmumu. Man ir labi draugi. Ir cilvēki, kuri nāk man klāt uz ielas, veikalā un saka labus vārdus. Paldies!
Savā profesionālajā darbībā vienmēr esmu turējusies, kā saka, kultūras rāmjos. Katrs darbs ir nācis kā jauns pārbaudījums, pierādījums, jauna mācīšanās. Jebkuru darbu esmu centusies izdarīt maksimāli labi un atbildīgi. Vienmēr esmu strādājusi kāda cita vadībā. Man ir bijuši vadītāji līderi un ir bijuši arī autoritāri vadoņi. Man tuvāks vienmēr ir bijis vadītāja līdera tips – cilvēks, kurš ved sev līdzi, kuram gribas iet līdzi, cilvēks, kurš iedvesmo, ar kuru kopā sasniedzam mērķus. Noniecinot padoto darbu, pakāpjoties uz citu pleciem, diezin vai vadītājs var augstu uzkāpt un tālu tikt.
– Šīs situācijas dēļ esi raudājusi?
– Noteikti… Esmu tikai cilvēks. Kad savulaik piekritu strādāt novada domes toreizējās priekšsēdētājas Sandras Daudziņas vadībā kā kultūras darba speciāliste, man bija savs redzējums, kas sakrita ar toreizējās vadības skatījumu. Zinājām, ka svarīgs ir cilvēks, kultūrizglītība, patriotisma jūtas, katra iedzīvotāja personiskā izaugsme un pozitīva socializācija, kuras uzņemam sevī caur kultūru; ir svarīgi sakārtot un saglabāt tautas mākslas kolektīvus un ir svarīgi lepoties ar piederību savam novadam. Šāds uzstādījums bija arī, kad pašvaldībā turpināju strādāt iepriekšējo priekšsēdētāju Nikolaja Stepanova un Andra Apinīša vadībā. Protams, arī tad bija redzējumu, viedokļu atšķirības, tomēr notika dialogs – argumentētas diskusijas. Ar šādu iekšējo pārliecību turpināju darbu priekšsēdētāja Andra Vējiņa vadītajā novada domē. Novada svētku tradīcija, vēlāk arī Novadnieku dienas tika radītas ar tādu domu, lai savestu cilvēkus kopā no tuvienes un tālienes, lai darbotos kopā, lai izjustu lokālpatriotismu. Taču izrādījās, ka ļoti plāna ir tā robeža, kad sistēma, kas sākotnēji veidota cilvēkiem, sāk darboties pretēji. Un tad nevis sistēma kalpo cilvēkiem, bet cilvēki sistēmai. Notiek būtiskāko vērtību zaudējums. Par ko tad mēs vispār iestājamies? Ko aizstāvam? Tas neattiecas tikai uz kultūras jomu vien. Viss taču ir ierakstīts novada attīstības plānā, ilgtermiņa stratēģijā, kur mūsu galvenā prioritāte ir cilvēks! Secināms – tiek pieļauta sistēmiska kļūda, ja šo piramīdu ikdienas praksē veidojam otrādi, ja pašvaldībā priekšplānā pēkšņi vairs nesaredzam cilvēkus. Un tad rodas apjukums, šaubas par to, kas tiek darīts un kā būtu jādara. Ir skumji, ja ik uz soļa ir jāmeklē vainīgie. Taču par veiksmēm, par ieguldījumu, par padarīto mēs runājam daudz mazāk vai gandrīz nemaz. Mēs nepienācīgi vērtējam cilvēku atsaucību ārpus tiešā darba laika. Kā pašsaprotamu uztveram to, ja cilvēki dod savu ieguldījumu bez maksas vai saņem ļoti simbolisku atlīdzību. Taču kultūras darbs novadā bez tā nav iedomājams! Un tad piepeši ir kāda tehniska kļūme, kura tiek celta saulītē un kura aizēno būtisko un cilvēcisko. Šāda attieksme paliek zem sitiena ne jau kādu konkrētu vainīgo, bet gan visu kultūras nozari. Vēl, runājot par asarām, laikam sāpīgākais man bija tas, kā biju spiesta aiziet no darba novada domē. Iesniedzot atlūgumu, gan iesniegumā rakstīju, gan priekšsēdētājam mutiski lūdzu nostrādāt līdz septembra beigām, lai sakārtotu lietas, nodotu savam pēctecim kultūras redzējumu un ievirzītās lietas, ar cieņu un godpilni pateiktos saviem kolēģiem par kopā nostrādātajiem gadiem un veiktajiem darbiem, tomēr burtiski pāris stundās bija jāatstāj kabinets…
– Ir cilvēki, kuri tev joprojām pārmet it kā pieļautās kļūdas.
– Pati savu darbu vienmēr esmu centusies izanalizēt ļoti pamatīgi. Strādājot pašvaldības administratīvajā darbā, organizējot novada pasākumus, savā starpā ir jāsadarbojas. Ir jāmācās to darīt arī ekstremālos apstākļos, ja tādi rodas. Savā būtībā esmu kultūras darbinieks, mana stiprā puse ir radošais darbs. Tehniskajos jautājumos vienmēr ir bijis vajadzīgs atbalsts. Jāsaprot, ka pašvaldībā strādājošie nav un nevar būt nopirkta producentu grupa. Pašvaldības darbā, uzņemoties un izturot katram savas atbildības pārbaudi, mēs beigās iegūstam galarezultātu – kopdarbu. Jā, kaut kas neizdodas, jo ko nozīmē būt atbildīgam vienlaikus par visu kopumā un arī par katru… elektrības slēdzi? Vai visu līdz pēdējam var juridiski atrunāt līgumā, kas noslēgts pirms pasākuma? Vai tiešām katram pasākumam jābūt klāt skrupulozai, rakstiskai instrukcijai, kāda ir, piemēram, manai veļasmašīnai par to, ka kaķi – nemazgāt! Ja tas nebūs norādīts, var iznākt tiesu darbi. Vai visu var iepriekš paredzēt? Un vai var paredzēt apstākļu neveiksmīgu sakritību? Starp citu, mēdz būt arī veiksmīgās apstākļu sakritības, taču tās gan nav ierasts apspriest.
– Jaunā tendence pašvaldībā ir kultūras nozarē noteikt vienu atbildīgo.
– Uz papīra to var nodrošināt. Realitātē? Domāju, ka nevarēs. Vajag arī argumentus, kāpēc kaut kas ir jāmaina. Un vēl – diezin vai pārmaiņas var sākt ar negatīvismu, noliegumu pret to, kas un kā darīts iepriekš. Vai tiešām visu izsaka skaitļi, ekonomiskais efekts, manipulācija ar skaitļiem? Bail domāt, ka drīz pašvaldībā visu noteiks juristi, ekonomisti un grāmatveži. Tad varbūt pašvaldības administrācijā pietiek ar viņiem vien un citu nozaru pārstāvji tur nemaz nav vajadzīgi?!
Tomēr es novēlu izdošanos! Maz zinu Svenu Renemani un nezinu arī viņa redzējumu Gulbenes novada kultūras virzībā un attīstībā, bet kopā ar viņu strādā Dārta Dīvāne – zinoša, perspektīva kultūras administrācijas darbiniece, līdz ar to ticu pozitīvai darbībai kultūras pārraudzībā. Esmu ļoti priecīga, redzot, cik milzīgs darbs jau ir ieguldīts dalībai Dziesmu un Deju svētkos. Ļoti ticu, ka tie cilvēki, kuri novadā kultūras nozarē turpina strādāt, rūpēsies, lai laukos un pilsētā kultūras dzīve neapsīktu.
Joprojām ar sirdi un visu savu būtību esmu iekšā vietējā kultūras dzīvē. Šis ir mans novads, man tuvie cilvēki. Kultūra ir viss mums apkārt – saskarsme, mācīšanās, attieksme, lepošanās, novērtējums, dvēseliskums, pozitīvā enerģija, ar kuru dalāmies savā starpā. Februārī Gulbenē piedalījos novadniekam, māksliniekam Voldemāram Irbem rīkotajos pasākumos. Man bija liels prieks noskatīties ar Mūzikas un mākslas atbalsta fonda atbalstu veidoto teātra izrādi “Zibeņu domas. Irbīte”, kurā mākslinieka Irbes tēlu atveido pazīstamais Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs. Izrādes tapšanu finansiāli atbalstīja arī Gulbenes novada dome, lai Rasa Bugavičute-Pēce varētu izveidot šīs izrādes dramaturģiju. Manī ir iekšējs lepnums par padarīto, par to, ka biju tam klāt, piedalījos. Ceru, ka turpinājums būs!
Šajā mēnesī arī vajadzēja būt novada ikgadējai “Gada balvai kultūrā”. Man ir žēl, ka pasākums nenotiks, jo šie, pirmkārt, bija kultūras nozares profesionālie svētki (allaž viņi organizē svētkus citiem!), otrkārt – plašs redzējums par gada laikā paveikto mūzikā, mākslā, bibliotēkas, kultūras namu un amatiermākslas jomās, kā arī cienījamu cilvēku godināšana par mūža ieguldījumu novada attīstībā. Turklāt – darba novērtējums sabiedrības kultūrizglītošanā ir ļoti svarīgs! Bija izveidota sadarbība ar māksliniekiem, kuri gatavoja balvas šim ikgadējam pasākumam, arī tas veicināja sasaisti ar profesionāliem māksliniekiem – novadniekiem, veicinot lokālpatriotisma jūtas. “Gada balva kultūrā” bija arī lepošanās pasākums. Mums ir ar un par ko lepoties!
Piecus gadus šajā pasākumā tik pasniegta arī Ineses Stalidzānes ceļojošā un naudas balva kultūras cilvēkam par atraktīvu, pozitīvu un nesavtīgu darbu (šo balvu saņēmušas Anita Birzniece, Laura Kļaviņa, Astrīda Vilciņa, Valda Putene, Ilvita Kļaviņa). Inesītes balvas piešķiršanu tomēr plānoju organizēt. Marta beigās, aprīļa sākumā – viņas dzimšanas dienas tuvumā. Aicinu visus viņas draugus, paziņas, Inesītes darba cienītājus arī turpmāk atbalstīt šo viņas piemiņas godināšanu!
– Esi darba meklējumos, situācijā, kādu šodien piedzīvo daudzi.
– Cilvēks pats var daudz ko. Manī šī pārliecība nostiprinās arvien vairāk. Ko tu vari, to tu dari. Ar šo darīšanu ir jāsaprot, kā nodrošināt savu un ģimenes ikdienu. Ja šeit to nevar, tad noteikti var kaut kur citur. Dzīve parādīs ceļu. Man ir svarīgi, ka šovasar dēls beigs 9.klasi. Un tad jau domāsim. Dzīve nevienu brīdi neapstājas. Darbojos radoši. Cēsu Tautas teātrī palīdzu iestudēt Ādolfa Alunāna lugu “Mucenieks un muceniece”. Gulbenes Tautas teātrī atjaunojām jaunā variantā šā paša autora lugas “Mūsu pokāls” iestudējumu. Ir vēl citas ieceres.
Jā, ir citādāk nekā bija. Ir pārvērtēšanas laiks. Izmetot sevi no darba attiecību laivas, es esmu atbrīvojusies arī no milzīgas atbildības, kādu pret kultūras nozari un novadu esmu jutusi daudzus gadus. Tagad man ir vairāk laika padomāt par sevi, uzdot sev eksistenciālus jautājumus. Tagad vēl jo vairāk sev atgādinu vajadzību par vērtību vertikāles turēšanu. Vertikālei ir jābūt līdzsvarā ar horizontāli. Un manī ir pārliecība, ka vērtību vertikālei ir jābūt garākai par horizontāli. Horizontāle ir mūsu materiālā eksistence, vajadzības. Protams, svarīgas. Ja nevari samaksāt komunālos maksājumus, ja nevari atļauties nopirkt bērnam nepieciešamo, tas ir sāpīgi. Taču, ja cilvēkam nav vertikālās vērtību skalas, tad…
