Uz vilinošo zemi Ēģipti var doties divu iemeslu vadīts. Tur var vai nu laiski gozēties Sarkanās jūras smiltīs, pētot krāšņos koraļļus, vai paša acīm skatīt antīkos tempļus un cilvēces neatminamo mīklu – piramīdas.
Uz vilinošo zemi Ēģipti var doties divu iemeslu vadīts. Tur var vai nu laiski gozēties Sarkanās jūras smiltīs, pētot krāšņos koraļļus, vai paša acīm skatīt antīkos tempļus un cilvēces neatminamo mīklu – piramīdas.
Nolēmuši, ka jāizbauda gan Āfrikas saule, gan jāredz visi pasaules brīnumi, domubiedru grupa no Gulbenes rajona devās ceļojumā uz Ēģipti.
Par visu maksā un pārmaksā
Izkāpjot lidostā Hurgadā, esam mazliet pārsteigti par vēso laiku – tikai plus 24 grādi. Smīkņādami, ka jāvelk atpakaļ biezās jakas, meklējam tūrisma operatora norādīto gidu. Un tur jau viņš ir – milzīga auguma vīrs ar skaļu balsi. Jau pēc mirkļa mūsu zilajās pasēs ir ielīmētas divas pastmarkām līdzīgas lapiņas – Ēģiptes vīzas, kas tieši mums sagādātas bez rindas – tas maksā 17 dolārus. Būdami precīzi ļaudis, veram makus vaļā. Tobrīd mēs pat nenojaušam, ka nākamajās desmit dienās par pakalpojumiem, kas domāti “tieši mums”, mēs maksāsim vēl un vēl, jo šī ir pilnīgi cita pasaule atšķirībā no Eiropas. Bet ne jau mēs šeit braukuši naudu skaitīt!
Uz Tēbām
Nākamajā dienā sākas mūsu ilgi gaidītais ceļojums. Ar busu dodamies no Hurgadas uz Luksoru, lai tur sēstos kruīza kuģī, kas veselas četras dienas vizinās pa Nīlu. Lai cik daudz iepriekš būtu lasīts un stāstīts, mūs pārsteidz redzētais pa ceļam uz seno Ēģiptes galvaspilsētu Tēbām jeb tagadējo Luksoru. Šķiet, ka visa valsts ir viens milzīgs atkritumu lauks, pie kā mēs, latvieši, pierodam tikai ceļojuma beigās. Aiz loga slīd palmu audzes, zaļi lauki, uzticīgi ēzeļi velk darba ratus, pie dzīvojamajām mājām rotaļājas bērni, bet panorāmas fonā ir kalni un smilšaini klajumi. Sirreāla sajūta. Esam pārņemti ar redzēto.
Pirmo skatām Valdnieku ieleju. Varenu klinšu pakājē Jaunās valsts faraoni cēluši sev kapenes, cerot, ka tās neviens neuzies un neizlaupīs, bet vēstures gaita pierāda pretējo – no 62 kapenēm tikai 3 palika neskartas. Ieejot kapenēs, sajūta mazliet neomulīga – šaurs gaitenis ved dziļā pazemē, gaiss mikls, taču pagūstam uzmest skatienu greznajiem sienu gleznojumiem, kas simboliski vēsta par ceļojumu uz pazemes valstību. Jābrīdina nākamie ekskursanti – kapenēs fotografēt nedrīkst! Lai gan brīžam šķiet, ka te ir tikai tūristi, pēkšņi nez no nekurienes iznirst dusmīgs vīrs un pieprasa fotokameru! Pasaucis nomaļus neapzinīgo fotogrāfu, viņš klusi čukst: “Money (angļu val. – naudu!)!” Nu šādā brīdī esi gatavs šķirties no neapdomīgas summas – pieci dolāri, un kamera paliek!
Lai pēc ekskursijas tiktu atpakaļ uz savu busu, ir jāizlaužas cauri veselam baram tirgoņu, kuru nekaunība vēl tikai sākas. Viņi ir gatavi pārdot pat no zemes paceltu akmeni! Arī tirgošanās rituāli mums vēl priekšā. Saule karsē ne pa jokam +38 grādi!
Tempļos ierakstīta vēsture
Tālāk nonākam valdnieces Hatčepsutas templī. Tas izkalts stāvas kaļķakmens klints pamatnē. Mūsu skatam paveras trīs terases. Šo 19.gadsimta vidū atklāto aizlūgumu templi vēl restaurē.
Gan Karnakas, gan Luksoras templis ir runājoša vēsture. Tie patiešām tūristiem ir jāredz! Milzīgie valdnieku kolosi, tempļi, piloni, sfinksu alejas – tas viss ir tieši tā, kā rakstīts vēstures grāmatās. Fantastiskas izjūtas, jo Luksoras templi skatām astoņos vakarā, kad šeit ir tumšs.
Nīlas kruīzs
Vakariņojam uz kuģa. Ēdiens pielāgots eiropiešu vēderiem. Zviedru galds piedāvā svaigus un sautētus dārzeņus, kartupeļus, rīsus, liellopa gaļu, vistu un zivis. Kārumniekiem te ir deserta paradīze – katrā ēdienreizē vismaz četru veidu želejas.
Pirmais rīts uz Nīlas ir fantastisks – atverot kajītes logu, aiz tā slīd varenā Nīla, tās krastos naski rosās vietējie: cits pieskata govis, kas iebridušas upē padzerties, cits makšķerē zivis. Ir izjūta, ko gribas paturēt. Āfrikas nesteidzīgais miers. Izbraucam cauri Esnas slūžām, tad piestājam Edfu – pusceļš starp Luksoru un Asuānu. Kā vēsta informācijas avoti, šī ēģiptiešiem ir bijusi ļoti svēta vieta, jo mīti stāsta, ka tieši te risinājusies piekūngalvja Hora nežēlīgā cīņa ar paša tēvoci Setu, kurš nogalinājis Hora tēvu Ozīrisu. Apskatām Edfu templi un Kom Ombo templi, kas veltīts Sobekam – ļaunuma dievam krokodila izskatā. Turpat līdzās ir senā Nīlas ūdens līmeņa mērīšanas ierīce, kas līdzinās milzīgai akai, kurā uzkrājies kultūrslānis – atkritumi.
Nākamajā rītā saulīte uzaust Nīlā pie Asuānas. Vispirms izbraucam uz Asuānas dambi. To būvēja, lai regulētu Nīlas plūdus, palielinātu aramzemes platības un ražotu elektroenerģiju. Skaļš “jā” izskan mūsu grupā, kad gids pastāsta, ka šīs pilsētiņas iedzīvotāji par elektrību nemaksā. Tiesa, dambis divreiz ir paaugstināts, lai kontrolētu plūdu ūdeņus.
Sēžamies motorlaivās un dodamies uz Fīles templi, pēc tam skatām Kičeneras salas krāšņo botānisko dārzu. Dienas beigās seko izjāde ar kamieli pa tuksnesi līdz nūbiešu ciemam. Kamieļi ir vareni tuksneša kuģi. Norimstot emociju vētrai, katrs tiekam pie sava kamieļa un pavadoņa. Šķiet, ka ilgāk par stundu pavadīt kamieļa mugurā nav iespējams. Atkal neaizmirstamas izjūtas: prieks par pārvarētām bailēm, tuksneša panorāma un kaut kas ikdienai neierasts. Ciemojoties nūbiešu ciematā, kārtējo reizi pārliecināmies par viņu pieticīgo dzīves vidi. Mūs cienā ar karkādes tēju un kafiju.
Miljonu pilsēta Kaira
Šķiet, ka brauciens ar vilcienu no Asuānas uz Kairu ir vesela stāsta vērts. Divpadsmit stundās rodas pilnīgs priekšstats par transportu Ēģiptē. Vilcienā ir visas ērtības, kas solītas, tikai to tehniskais stāvoklis mērāms 20 gadus atpakaļ. Tas, protams, ir jāizbauda katram ceļotājam pašam.
Esam Kairā. Nemierīgā, trauksmainā, bet skaistā pilsētā. Uz ielām ir viss prātam aptveramais un neaptveramais: skaņas, signāli, veci žigulīši, fiati, merši, jaunākas automašīnas un ēzelīšu pajūgi. Satiksmi šeit regulē paši braucēji. Gandrīz vai anekdotiskais stāstījums: priekšroka tam, kas lielāks vai neregulējams. Pilnīga izjūtu gamma. Ja pirms tam esmu lasījusi, ka Kairā ir 19 miljoni cilvēku, tad gids saka, ka 27 miljoni cilvēku ir vidējais rādītājs. Kairā vispirms skatām vareno Ēģiptiešu muzeju. Šeit atļauts fotografēt tikai ārpusē. Divu stundu garumā pagūstam gūt priekšstatu par šeit esošajām vērtībām.
Pēcpusdienā ieraugām visa ceļojuma rozīnīti – piramīdas. Stāvot līdzās Lielajai Heopsa piramīdai, prātu vajā viens jautājums: kā kaut ko varenu bija iespējams uzbūvēt laikā pirms mūsu ēras? Patiešām cilvēces brīnums. Gīzas piramīdu sargs – sfinksa – cēli atlaidies piramīdu pakājē. Arābi to dēvē par Abū al – Hol, “Nāves tēvu”. Vietējie leš, ka termometra stabiņš tuvojas
+40 grādiem.
Kairā vēl pagūstam apskatīt Muhameda Ali mošeju un izjust pašu pilsētas garu, iegriežoties Kairas tirgu. Te iet vaļā īstā tirgošanās un kaulēšanās.
Suvenīru pilns koferis
Ko pārvest mājās no Āfrikas ziemeļaustrumos esošās Ēģiptes? Protams, tūristu iecienītos suvenīrus, ko var nopirkt visās apskates objektu vietās, sākot no Nofretetes krūšutēla un beidzot ar kokā grieztām senajām dievietēm. Domāju, ka eiropieši nav vienaldzīgi un mājās pārvedīs papirusu, alabastra izstrādājumus, garšvielas, nacionālos tērpus, smaržu pudelītes, kokvilnas izstrādājumus.
Tiem, kas vēl pošas ceļojumam uz Ēģipti, varu teikt: noteikti aizbrauciet, jo neko tādu jūs nebūsiet piedzīvojuši! Vārda dažādās nozīmēs.
