Re, tagad mums vairs nebūšot eiro, bet gan eiras. Tā vēlas valodnieki. Tāpēc turpmāk mums nenotiks vis “Eirovīzija”, bet gan “Eiras vīzija”.
Re, tagad mums vairs nebūšot eiro, bet gan eiras. Tā vēlas valodnieki. Tāpēc turpmāk mums nenotiks vis “Eirovīzija”, bet gan “Eiras vīzija”. Bet kāpēc vīzija? Kāpēc ne Eiras sapņojums, murgs vai vienkārši nepatiesība? Ja runājam no valodniecības viedokļa. Bet ne jau par to šoreiz gribēju izteikties. Gribēju pasmieties tieši sejā tiem, kam kremt man tīkamo turku meiteņu spožā uzvara (ak, jaukās karamelītes!).
Jā, prese, televīzija tāpat kā mana laulene Antonija pārmet vīriešiem (tātad arī man) un politikai, ka, lūk, turku meitenes ar saviem plikumiem un islamu dabūjušas pirmo vietu. Eiropas večiem stipri griboties… mieru un tautu draudzību ar Austrumiem. Bet mūsu pašu baltie balodīši tāpat kā angļu grupa gandrīz palikuši nepamanīti tikai tāpēc, ka atklāti iestājās par karu ar Irāku. Nu šitāds traktējums ir par traku! Mana laulene Antonija ir baigi niknā arī uz tiem krievu skuķiem, kas staigā apspīlētās, pāraugušu bērnu drēbītēs un lamā karu un mieru un Ļevu Tolstoju piedevām. Bet es priecājos. “Eiras vīzija” – sapņojums, murgs, nepatiesība taču! Galu galā – kumēdiņi, laimes spēle.
“Jums, večiem, ka tik plikāk, jo labāk. Ka tik apspīlētāks apģērbs un vairāk gorīšanās,” pārmet Antonija. Un vēl viņa saka, ka turku un krievu pilna pasaule – visi balsojuši par savējiem. Ha! Tad jau sanāk, ka Eiropa pilna latviešu, jo pērn “Eiras vīzijā” visi kā traki balsoja par mūsu pašu Mariju!
A Antonijai atkal jau nav jālien pēc vārda kabatā, šī saka: “Mūsu Marija jau arī pieprata gorīšanos un atrakcijas ar pārģērbšanos. Turku dāma no viņas daudz ko iemācījusies, nošpikojusi.” “Nu redzi, Antonij,” es viņai saku, “vai tad par to nav jāpriecājas?” Mana laulene atmaigst. Kā man patīk, ka mana Antonija sāk domāt pati ar savu galvu!
Esmu veicis savas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju ekspresaptauju. Noskaidroju, ka pusē no 60 dzīvokļiem vīrieši šāgada “Eiras vīziju” nemaz nav skatījušies. Pārējie – it kā skatījās, it kā ne. Neatceras. Laikam žvingulī bija. Toties skatījās viņu bērni un esot arī balsojuši. Savukārt laulenēm bijis žēl tērēt naudu un viņas skatījušās konkursu, bet nav balsojušas. Uzminiet, par ko bērni balsoja? Protams, par tām plikadīdām un rupeklēm no tuvējās Austrumu valsts.
Nu tā! Sanāk, ka no visas mūsu mājas tikai diviem večiem nebija žēl naudas, lai balsotu par… Par ko? Te nu domas dalās. Es, kā paši noprotat, balsoju par savām saldajām turku karamelītēm. Bet mans kaimiņš – Toļiks – tā arī neatzinās, par ko ir balsojis. Laikam kauns draugam pateikt. Redz, cik tālu mēs esam nonākuši. “Eiras vīzijas” balsošanā esam tikpat noslēpumaini kā pašvaldības vēlēšanās. Slēpjam patieso seju. Es Toļikam tā arī pateicu – starp mums viss ir cauri. Ja jau neuzticas, tad nevajag. Jūs teiksiet, ka esmu pārāk bargs pret draugu? Tas nekas. Lai pārdomā dzīvi. Galu galā, lai izvēlas, kas viņam svarīgāks – tas Eiras sapņojums, murgs, nepatiesība, māns vai reāla draudzība! Turklāt ne tautu, bet elementāra kaimiņu draudzība. Starp citu, vai jūs balsojāt par igauņu grupu?
