Piektdien kopā ar nevalstisko organizāciju līderiem un žurnālistiem apmeklēju Latvijas Samariešu apvienības grupu dzīvokli Maskavas ielā 221, kuram palīdzēts ar ceturtdaļmiljonu eiro ES naudas. Mani pārsteidza, cik atsaucīgi un palīdzēt gatavi ir tie jaunieši, kuriem pašiem bija nepieciešama palīdzība. Gan gatavotās apsveikumu kartītes, gan pašu gādātie pīrādziņi, pītie groziņi, gan no sirds nodziedāta Ziemsvētku dziesma parāda, cik atvērta un dzīvotspējīga ir mūsu sabiedrība.
Bieži vien Eiropas Savienība tiek pasniegta kā bagāto valstu klubs, bet tieši veco dalībvalstu uzticība sociālās tirgus ekonomikas mērķiem ir bijusi tā, kas arī Latviju mudināja pieteikties dalībai Eiropas Savienībā vēl 1995. gadā. Par brīvu konkurenci un atbalstu uzņēmējiem tiek runāts ļoti daudz, bet, manuprāt, mazāk politiski atbildīgi un saprotami tiek runāts par nepieciešamību atbalstīt cilvēkus, kas nonākuši trūkumā. Sociālā atbildībai ir otrs lielais ES vērtību pīlārs. Valsts loma savu iedzīvotāju sociālajā aizsardzībā nav mazāk svarīga par brīvas konkurences nodrošināšanu
Bagātību un nabadzību dažādās dalībvalstīs saprot dažādi. Bezdarbnieks kādā no Skandināvijas valstīm droši vien dzīvo labāk nekā skolotājs vai medmāsa Latvijā. Skumji, bet statistika liecina, ka vairāk nekā puses strādājošo neto darba alga Latvijā nepārsniedz iztikas minimumu.
Kāpēc tieši 2010.gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (http://www.2010againstpoverty.eu/)? Tāpēc, ka ES dalībvalstīs joprojām ir ap 17% nabadzības apdraudētu cilvēku, un darāmā ir daudz. Trūcīgu cilvēku – tādu, kuru mēneša ienākumi nepārsniedz pusi no minimālās algas jeb 90 latu – diemžēl nākamgad Latvijā saskaņā ar prognozēm būs 200 tūkstoši. Latvijā ir vislielākās atšķirības starp bagātajiem un trūcīgajiem. Mums ir visaugstākais ienākumu nevienlīdzības koeficients starp visām dalībvalstīm – 7,3 (vidēji ES 5, Igaunijā 5, Lietuvā 5,9)! Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka ir darīts gana – var darīt vairāk!
Sociālā, politika, protams, ir dalībvalstu atbildība, tādēļ arī sociālie standarti atšķiras, bet godīgi jāatzīst, ka Skandināvijas valstis savu sociālās aizsardzības modeli sasniegušas gadu desmitiem ilgā darbā, taču Latvijas dalība ES ilgusi tikai piecus gadus. Tik īsā laikā sasniegt tādu pašu rezultātu kā Skandināvijas valstīs nevar.
No 2007. līdz 2013.gadam Latvijai paredzēts 551 miljons eiro, piemēram, ESF finansējums bezdarbnieku un darba meklētāju apmācībā ir 9,6 miljoni latu, kam Latvija jāpievieno līdzfinansējums vien 690 000 latu apmērā. Šī un citas ir programmas, kas cilvēkiem sniedz īstu atbalstu, taču par tām zina tikai retais (http://ec.europa.eu/social/home.jsp?langId=lv).
Mēs esam pieraduši domāt, ka cīņā ar nabadzību var palīdzēt vienīgi “taustāma” nauda. Informācija var darīt dzīvi labāku, taču pašlaik tā bieži nesasniedz cilvēkus, kuri tā arī neuzzina par sev pieejamiem pakalpojumiem. Informācijai ir jābūt tur, kur cilvēku, it īpaši trūcīgu, ved ikdienas takas, piemēram, autobusu pieturā, pārtikas veikalā. bibliotēkā. Laikrakstā “Diena” nesen rakstīja, ka “trūkums iedzen cilvēkus izolācijā tā, ka viņi nekur sabiedrībā vairs neiet, kā vienīgi līdz veikalam”. Tas nozīmē, ka mums informācija jāpiedāvā veikalā.
Piemērs informācijas nozīmīgumam: kopš oktobra Latvijā darbojas Pasaules Bankas finansēta programma, kas trūcīgajiem cilvēkiem ļauj bez maksas apmeklēt ģimenes ārstu, ārstēties slimnīcā, saņemt izmeklējumus, taču izrādās, ka no šī finansējuma – 7,56 miljoni latu – ir iztērēti tikai aptuveni 200 000. Es neticu, ka šīs vajadzības ir tik mazas. Acīmredzot, informācija viņus nesasniedz.
Eiropas gada mērķauditorija nav tikai trūcīgie – tikpat svarīgi kā palīdzēt šiem cilvēkiem ir mainīt sabiedrības attieksmi. Sestdien un svētdien notikušās akcijas “Nepaej garām” un “Eņģeļi pār Latviju” parādīja cilvēku līdzcietību un vēlēšanos palīdzēt tiem, kam nonākuši nelaimē. Krīzes laikā saziedots vairāk nekā treknajos gados!
