Šobrīd Latvijā manāma tendence, kas
jau ilgus gadus ir notikusi Eiropas lielākajās un attīstītajās
valstīs, Amerikas Savienotajās valstīs, kā arī citviet pasaulē.
Vadoties pēc valsts attīstības un reģionu centru ietekmes un
darba sfēru maiņas, aizvien vairāk cilvēki sāk koncentrēties
lielajās pilsētas. Lielās pilsētas kļuvušas par reģionu
centriem, piedāvā lielākas darba iespējas un lielāku atalgojumu,
kas ir kā motivators cilvēkiem izvēlēties pārcelties uz
pilsētām, reģionu centriem, atstājot laukus novārtā.
No valsts teritorijas plānošanas,
iedzīvotāju blīvuma sadalīšanas un valsts vienmērīgas
ekonomiskās attīstības puses, šāda situācija ir it kā
izslīdējusi no rokām. Galvenās sekas, kuras mēs šodien redzam
un ar kurām cenšamies tikt galā, ir pamestie īpašumi, turklāt,
mums tam vēl klāt pievienojas cilvēku aizbraukšana no valsts.
Darba spēka trūkums. Un lielāks nodokļu slogs uz tiem, kas
palikuši šeit.
Cilvēki taujāti ‘’Kāpēc
devāties strādāt uz ārzemēm?’’, lielākā daļa atbild, ka
lēmums ticis pieņemts finansiālu apsvērumu pēc. Ļoti mazam
skaitam tas ir tāpēc, ka viņiem ļoti patīk Dānija, Anglija,
Īrija vai citas valstis. Un tas ir tīri loģiski. Jo ja, piemēram,
traktorists Latvijā darot savus pienākumus saņem vienu summu,
Dānijā tādos pašos apstākļos viņš saņem aptuveni 3 reizes
vairāk, motivācija ir acīmredzama.
Arī lielās valstis saskaras ar
cilvēku koncentrāciju lielajās pilsētas un reģionu centros, taču
investēšana lauku reģionos un lauksaimniecības attīstība ir
saglabājusi iespēju cilvēkiem palikt laukos, un strādāt labi
apmaksātu darbu. Lielās Eiropas valstis šo vienmērīgas
ekonomikas un attīstības modeli ir diezgan labi ieviesušas dabā,
panākot vienlīdzīgi attīstītus valsts reģionus.
Vai tas ir labs
attīstības plāns vai kas cits? Tas noteikti ir gan labs attīstības
plāns, gan citi faktori, kuri snieguši iespēju panākt lauku
reģionu vienmērīgu attīstību. Viena no lietām ir tā, ka
valstij ir jāizveido sava pārstāvniecība Eiropas Parlamentā, arī
lauksaimniecības komisijā. Savukārt šai pārstāvniecībai
jāizveido cieša sadarbība ar Zemkopības ministriju, lai veidotos
saikne starp valsti, valsts attīstības plānu un Eiropas
Parlamentu. Tad ir iespēja pārstāvēt valsts intereses. Ir iespēja
nest Latvijas balsi konkrētajā nozarē. Panākt labākus
nosacījumus dažādu pieņemto regulu pielāgošanā konkrētai
valstij. Kā arī veidot vienotu Eiropas reģionu attīstības moduli
un plānu, kura rezultātā, arī Latvijā, algas dažādās nozarēs
būtu pielīdzināmas Eiropas turīgo valstu apmēram. Tas, savukārt,
spētu samazināt izbraucēju skaitu no valsts, veidotu
lauksaimniecības lielāku attīstību un lauku reģionu uzplaukumu.
Šāda Zemkopības ministrijas un
Eiropas Parlamenta pārstāvniecība spētu panākt to, ka ieguvēji
ir ne tikai saimniecību īpašnieki, bet arī paši darbinieki, kas
ir pamata resurss, lai lauku reģioni attīstītos un dzīvotu. No
šīs pārstāvniecības Eiropas Parlamentā iegūst visa lauku
reģionu vide un reģiona iedzīvotāji. Ieguvēji ir cilvēki,
pašvaldības, novadi, kultūra, tirdzniecība un citas nozares.
Ne mazāk svarīgs pārstāvniecības
posms ir Latvijas balss komisijās, lai panāktu mūsu valstij
piemērotu un pielāgotu regulu izmantošanu. Ir vairākas regulas,
kuras tiek pieņemtas, piemēram, Francijai un citām Dienvideiropas
valstīm, kuras Latvijā un mūsu apstākļos nekādi nestrādā, bet
mums tās ir jāievēro. Jo nav bijusi pamatota informācija vai
pārstāvniecība, kas liktu kādas regulas piemērot vai nepiemērot
atsevišķām valstīm.
Eiropai ir ļoti laba vīzija un doma
par attīstību, cilvēktiesībām un vienlīdzību, bet vai šis
modelis realitātē strādā tik labi? Vai vienmēr ir bijuši īstie
cilvēki valsts pārstāvju rindās?
Brīžiem varbūt šķiet, ka esam
Eiropā un tā par mums parūpēsies, taču jāatceras, ka tikai mēs
paši varam par sevi parūpēties. Braucot uz Eiropas Parlamentu,
runājot, piedaloties un panākot labvēlīgu rezultātu mūsu
valstij.
