Eiropā plāno ieviest mobilitātes principu, lai pārvietošanās no viena Eiropas Savienības reģiona un citu kļūtu vēl brīvāka. Iespējams, nākotnē, pārceļoties uz dzīvi citā valstī ar visu ģimeni, netiks zaudēti dzimtenē maksātie nodokļi, bet jaunajai mītnes zemei būs saistošas arī jaunā iedzīvotāja agrākās sociālās garantijas.
EK: drīzāk pasaciņa, nekā realitāte
„Brīva pārvietošanās nāk par labu ikvienai dalībvalstij. Tā rada izaugsmi, bet protekcionisms nepalīdzēs. To ES dalībvalstu, kuras saskaras ar pašu mājās nenodarbināta darbaspēka izbraukšanu uz ārzemēm, reakcijai nevajadzētu būt tādai, ka jācenšas vairāk nosargāt savas robežas, bet gan ir jāapzinās, ka ar atvērtu darba tirgu esam stiprāki,” esmaja.lv noradīja avots no Eiropas Komisijas (EK) Nodarbinātības, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju ģenerāldirektorāta, tostarp informējot, ka tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam Eiropai būs nepieciešami 17 miljoni darba roku no citiem pasaules reģioniem, jo Eiropā samazinās dzimstība.
Savukārt sociālais dempings un algu dempings ES ir aizliegts, norāda avots, tādējādi vismaz uz papīra būtu jānotiek tā, ka latvietis Beļģijā vai Lielbritānijā par identisku darbu, kādu strādā beļģis vai brits, saņem tieši tādu pašu atlīdzību. „Drīzāk pasaciņa, nekā realitāte,” nevienlīdzīgas iespējas cittautiešiem bagātāku valstu darba tirgū vērtē avots EK.
Turklāt, ja Latvijas iedzīvotājiem bezdarba izmisumā nebūtu iespējas strādāt citās Eiropas valstīs, stāvoklis Latvijā būtu vēl sliktās, jo strādāt nebūtu iespējams nedz pašu mājās, nedz citviet. ES speciālisti ir atzinuši, ka politiķi rīkojušies pareizi, atverot darba tirgu jaunajām dalībvalstīm pēc paplašināšanās 2004. gadā.
P. Krīgers: vairums nesaņem līdzvērtīgu atalgojumu
Tuvākajā nākotnē ES plāno padarīt pārvietošanos no viena reģiona uz citu vēl brīvāku, līdz ar to arī darba tirgus kļūs vēl brīvāks. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājam Pēterim Krīgeram esmaja.lv vaicāja, kā, viņaprāt, jūtas latviešu darbinieki ārzemēs, vai viņš piekrīt, ka nepastāv dalīšana – vietējos un iebraucējos, jo Briselē izskan viedoklis, ka sociālās garantijas un atalgojums ir identisks kā pašmāju darbiniekiem, tā iebraucējiem.
„Nepārtraukti sazināmies ar ārvalstu arodbiedrību kolēģiem un aizbraucēju situāciju ārzemēs pārzinām labi. Nereti amatpersonas vēlamo uzdod par reālo. Piekrītu, ka ir valstis, kurās mūsu strādājošie saņem tikpat lielu atalgojumu kā vietējie darbinieki, tomēr lielākā daļa aizbraukušo nesaņem līdzvērtīgu atalgojumu un viņu apstākļi ir sliktāki nekā vietējiem strādniekiem. Ir bijis daudz gadījumu, kad mūsu cilvēki ārzemēs nokļūst verga lomā – dzīvo nepieņemamos apstākļos, viņiem tiek atņemti dokumenti un naudu nemaksā vispār. Ar šādu attieksmi darba devēju izceļas dienvidu valstis. Nav gluži tā, ka mūsējie aizbrauc uz citu valsti, tur vienmēr tiek aizstāvētas viņu tiesības un atrisinātas visas problēmas. Labāka situācija ir Skandināvijas valstīs, kas ļoti aizsargā savu darba tirgu un cenšas nepieļaut algu dempingu savā darba tirgū,” stāsta P. Krīgers, piebilstos, ka mūsējiem lielākoties svešumā klājas sliktāk, nekā vervētāji sola, darbiniekam vēl Latvijā esot.
