Atlicis pavisam nedaudz laika, līdz lielākajai daļai no mums būs jāizšķiras par to, kādu Latviju turpmāk vēlamies redzēt, – kā lepnu un patstāvīgu īpatni ģeogrāfiski Eiropas viducī vai kā drošu un pārliecinātu Eiropas partneri.
Atlicis pavisam nedaudz laika, līdz lielākajai daļai no mums būs jāizšķiras par to, kādu Latviju turpmāk vēlamies redzēt, – kā lepnu un patstāvīgu īpatni ģeogrāfiski Eiropas viducī vai kā drošu un pārliecinātu Eiropas partneri.
Nav šaubu par to, ka viens no izšķirošajiem jautājumiem, balsojot par vai pret Latvijas dalību ES, būs katra indivīda prognozes par iespējamo dzīves kvalitāti jau tuvākajā nākotnē, kas vistiešākajā veidā būs atkarīga no darba, ko darām, un algas, ko saņemam.
Tieši salīdzinoši augstais atalgojums, ko par savu darbu saņem ES pilsoņi, jau tagad daudzus mudina doties peļņā ārpus Latvijas. Diemžēl gan jāatzīst, ka lielākoties laimes meklētāji ir neveiksminieki, kas Latvijā neko nespēj sasniegt, tādēļ izvēlas vieglāko ceļu un pievienojas trešās pasaules valstu mazkvalificēto strādnieku ordām, lai ar saviem sviedriem celtu Eiropas labklājību. Nav saprotams, kādēļ šī kalpu filosofija vēl joprojām mūs vajā, taču skaidrs ir tas, ka ar šādu nostāju mums ES nav vajadzīga. Vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzi grib balsot par Latvijas līdzdalību ES tikai tādēļ, lai pie pirmās iespējas dotos eiropeļņā, lai gan jau tagad mums trūkst kvalificēta darbaspēka.
Vēl dīvaināk ir tas, ka daudzi jaunieši tā vietā, lai uzsāktu savas profesionālās karjeras izaugsmi Latvijā par salīdzinoši zemāku atalgojumu, toties prestižākā darbavietā, izvēlas melnstrādnieku darbu kādā no Īrijas fermām vai Norvēģijas zivju pārstrādes cehiem, lai pēc tam atgrieztos ar sūri pelnītajiem pāris tūkstošiem un ierakstu CV: «Divus gadus šķiroju šampinjonus Saseksas grāfistē.» Ar to vēlos akcentēt, ka priekšrocības strādāt kādā no ES valstīm būtu jāuztver piesardzīgi, jo, novērtējot sevi par zemu un piekrītot nekvalificēta strādnieka amatam, ar laiku latviešu speciālisti var zaudēt savu reitingu un pretenzijas uz vadošajiem amatiem Eiropas uzņēmumos. Jau tagad uz daudzu bijušā «socbloka» valstu pilsoņiem raugās ar skepsi.
Tas gan nenozīmē, ka nav vērts izmantot iespējas un strādāt Eiropā. Vienīgi tas būtu jādara ar pārliecību, ka ieņemamais amats ir atbilstošs potenciālā darbinieka kvalifikācijai un atalgojums ir līdzvērtīgs vietējo iedzīvotāju darba samaksai. Pretējā gadījumā ātri vien varam iegūt līdzīgu reputāciju kā poļu viesstrādnieki, kurus jau tagad nacionālistiski noskaņotāki vācieši un skandināvi nokristījuši par Eiropas vazaņķiem.
Kopumā ar šo viedokli vēlos akcentēt to, ka jau tuvākajā laikā bezdarbnieki Latvijā izzudīs kā šķira, citādi ir grūti iedomāties, kā tuvāko divu gadu laikā spēsim apsaimniekot tos 400 miljonus latu, kurus mums kā jaunajai dalībvalstij piedāvā ES no kopējā budžeta. Līdz ar to varam rēķināties ar darbaspēka pieprasījuma lēcienveida palielināšanos, gan piebilstot, ka katram, kas vēlēsies saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, jābūt gatavam mācīties un piemēroties jaunajiem apstākļiem.
Varam rēķināties arī ar to, ka strauji paaugstināsies vidējais atalgojums, jo pašlaik par vienu darba stundu saņemam astoņas reizes mazāk nekā vidēji ES dalībvalstīs. Jāņem gan vērā arī aplokšņu algas, kurās vidēji katrs strādājošais, pēc aptuvenām aplēsēm, saņem otru algu. Tādēļ precizitātes labad būtu teikt, ka vidēji saņemam četras līdz piecas reizes mazāk nekā ES pilsoņi, jo oficiālā statistika Latvijas gadījumā nevar tikt uzskatīta par precīzu.
Saprotams, ka šādas atalgojuma svārstības nevar ilgi saglabāties un tam tiks meklēti risinājumi kaut vai tādēļ, lai visi Latvijas speciālisti neaizbēgtu uz Lielbritānijas zemeņu laukiem. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka, ceļoties pieprasījumam pēc darbaspēka, noteikti sīvāka kļūs arī konkurence starp darba devējiem, kuri gribot negribot būs spiesti arī palielināt algas.
Tādēļ, domājot par turpmāko Latvijas attīstību, jau ES sastāvā lielāka uzmanība būtu jāpievērš nevis informācijai par darba iespējām ārvalstīs, bet gan aicinājumiem Īrijas, ASV, Lielbritānijas un citu valstu virzienā ar mērķi, lai cilvēki atgrieztos un mums pašiem nebūtu jāskatās Austrumu virzienā, kur bezdarbs vēl arvien ir aktuāla problēma.
