Kāpēc vecāku bezpalīdzība liek ciest bērniem?
Kāpēc vecāku bezpalīdzība liek ciest bērniem?
Ilona Rubene, Gulbenes bāriņtiesas priekšsēdētāja
Tā ir ugunsgrēka dzēšana
Es uzskatu, ka vardarbību veicina visatļautība, jo diemžēl vēl netiek pietiekami strādāts ar bērnu vecākiem. Viņi nespēj uzņemties rūpes un atbildību par bērniem. Lai šo problēmu risinātu, ārkārtīgi liela nozīme ir sociālajam darbam. Diemžēl mums pagaidām trūkst šo profesionālo sociālo darbinieku. Mūsu rajonā, piemēram, kopš janvāra ir tikai viens šāds speciālists pilsētā. Pagastos šādu speciālistu konkrēti darbam ar ģimenēm un bērniem nav. 1000 iedzīvotājiem ir paredzēts viens sociālais darbinieks, bet šobrīd sociālie darbinieki ir ļoti noslogoti. Tā ir tāda ugunsgrēka dzēšana, nevis darbs. Daudzās ģimenēs, kur notiek vardarbība, savulaik pašas mātes ir augušas bērnunamos, aprūpes centros, pašas cietušas no vecāku vardarbības, tāpēc viņas nemaz nezina, kādai ir jābūt labai ģimeniskai videi. Ļaunumu nodara arī dažādās atkarības. Manuprāt, vienīgais risinājums tad, kad veidojas jauna ģimene, ir tāds, ka māmiņa un tētis tiek iesaistīti bērnu emocionālās audzināšanas grupās. Ar vecākiem ir jāstrādā, viņi ir jāizglīto. Tas nav viegli, jo lielākoties tas ir kontingents, kas neko nevēlas. Viņi vēlas saņemt visu gatavu, lai tikai pašiem neko nevajadzētu darīt. Ja arī mēs viņiem palīdzam, tad it kā šo glābšanas riņķi metam pretējā virzienā.
Mārīte Korne, sociālā darbiniece darbam ar ģimenēm ar bērniem
Bērnam ir svarīgi runāt ar vecākiem
Diemžēl vardarbība pieaug, bet to veicina mūsu šodienas dzīve un sabiedrība. Vecāki vairāk iziet uz iztikas pelnīšanu, viņi ir pārpilni stresa un ir nervozi. Visi konflikti ārpasaulē atsaucas uz ģimeni, kurā arī mēdz būt nesaskaņas, tāpēc vecāki dusmas pirmām kārtām izgāž uz bērniem. Otrs vardarbību veicinošais faktors ir vecāku neizglītotība tieši bērnu audzināšanas jautājumos. Vecāki nemeklē palīdzību, īpaši periodā kopš bērna piedzimšanas līdz viņa sešu gadu vecumam. Šajā laikā vecāki vēl var iemācīties komunicēties ar saviem bērniem, bet tad, kad bērnam jau 14, 16 gadu, vecāki vairs netiek galā. Vecāki uzskata, ka bērniem pašiem ir jātiek ar visu galā. Katrs vardarbības gadījums ir jāskata un jāanalizē individuāli, bet kopumā emocionālā un fiziskā vardarbība ir novērojama arī mūsu rajonā. Konkrēti visi gadījumi nav uzskaitīti, bet lielākoties nākas sastapties ar emocionālo vardarbību, kad bērns vēlas izrunāties ar vecākiem, bet netiek uzklausīts, ir atstumts, vecāki uz bērnu kliedz. Bērnam ir svarīgi runāt ar vecākiem par savām problēmām. Vecākiem tikai šķiet, ka bērnam problēmu nav. Ja bērnam ir radušās problēmas, vecākiem ir kopīgi ar viņu jādodas pie psihologa, jāiet uz skolu, lai izrunātos ar pedagogiem vai kādu citu speciālistu, kurš var palīdzēt atrisināt problēmu.
Iveta Gargurne, psiholoģe
Kautrējas runāt par to
Vardarbība pret bērniem ģimenēs ir bijusi vienmēr. Mēs to tagad esam sapratuši un sākuši kaut kādā veidā ar to cīnīties. Agrāk, kad mamma sodīja savu bērnu, viņai pēc tam bija iespējams bērnam piedāvāt garīgas vērtības, kas ļāva bērnu emocionāli piepildīt. Šodien šī emocionālā piepildījuma pietrūkst. Vecāki paši ir emocionāli iztukšoti, stresa pārņemti, nedrošībā, nestabilitātē un bailēs par dzīvi, tāpēc pirmais, uz kuru var novelt to visu, ir bērni. Ja mums valstī būtu kārtība augstākos līmeņus, pakāpeniski sakārtotos arī attiecības ģimenēs. Katrs gadījums ir jāskata individuāli. Šodienas sliktie ekonomiskie apstākļi liek aizdomāties par to, vai katrs cilvēks spēj būt cīnītājs. Sabiedrībā daudz runā par to, ka sievietēm jāiet projām no vardarbīgiem vīriešiem, bet viņas nevar aiziet. Zinu lieliskas, sabiedrībā pazīstamas sievietes, brīnišķīgas mammas, kuras nespēj aiziet no saviem vardarbīgajiem vīriem. Jo sieviete ir inteliģentāka, jo vairāk vardarbība tiek noklusēta. Ir vecāki, kuri man atklāti ir atzinuši, ka reizēm palaiž rokas pret savu bērnu, jo jūtas apjukuši un bezspēcīgi. Tas ir atzīstami, ka viņi vēlas kaut ko darīt, lai tā nenotiktu. Diemžēl katrā cilvēkā mīt zvērs.
